Lidojošie šķīvji

—       Pēter! — Pētera māte bargi uzrunāja dēlu. — I

—   Kas tad? — Pēteris atvaicāja.

—       Vecmāmiņa teica, ka tu esot Aladisu aizvedis pie krustmātes.

—   Tas gan, bet…

—       Es domāju, ka tu būtu varējis paprasīt manu pa­domu.

—       Tas gan, bet… Es baidījos, ka vecmāmiņai ir kāda lipīga slimība. Ka tā varētu pielipt ari mazajam.

—       Un kādēļ tu neprasīji no manis atļauju? Vai tev bija grūti, garām ejot, ienākt pie manis darbā?

—   Nebūtu jau gan, bet…

—        Nāc pavadi mani, man jāsteidzas. Es atskrēju mājās tikai uz brītiņu, lai paskatītos, kā jūtas slimā vecmāmiņa.

Vairāk no viņu sarunas Jirnass nedzirdēja nekā. Bet viņš jau tā bija diezgan daudz dzirdējis. Viss bija skaidrs. Veltīgi viņi visi bija turējuši aizdomās Pē­teri un Riho, ka tie bērnu nekrietni nolaupījuši.

Jirnass nogaidīja brītiņu, lai Pēteris varētu aiziet gabalu tālāk, un tad izskrēja pa vārtiņiem laukā. Pie­sardzīgi slēpties vairs nebija nekādas vajadzības. Ta­gad Jirnasam tikai vajadzēja iespējami ātrāk tikt at­pakaļ pie draugiem un pastāstīt, ko viņš bija dzirdējis.

8

Šķiet, ka tieši tagad būs īstais brīdis pamest ska­tienu mazliet atpakaļ un pavērot, kas īsti ar mazo Madisiņu bija noticis.

Ka Kolgi Pēteris mazo brālīti bija «iznomājis» Mē- likam un Kauram, tur vainīgs bija saldējums. Ne katru dienu ciematā bija dabūjams garšīgais un atspirdzi­nošais plombīrs. Un tieši tad, kad pārdošanā parādījās plombīrs, Pētera kabatas bija tukšas.

Viņš staigāja sabozies no vienas ielas uz otru, vez­dams pie rokas mazo brālīti. Bērnam katru dienu va­jadzēja vismaz divas stundas pavadīt svaigā gaisā, tā tas bija ieviests. Un Kolgi Pēterim bija jāvadā viņš pastaigāties un jāuzmana. Tas bija Pētera kā vecākā brāļa pienākums. Te būtu varējusi līdzēt vienīgi vec­māmiņa, bet viņa tobrīd bija slima un tādēļ, protams, nevarēja bērnu paņemt savā ziņā.

Tieši tad Kolgi Pēteris satika Mēliku un Kauru. Tie kā medību suņi piedrāzās viņam klāt un sāka diedelēt, lai šis viņiem uz kādu laiku uzticot bērnu. Draugi svi­nīgi nozvērējās, ka mazulim nekas slikts nenotikšot. Viņi teicās aizvest bērnu pie Jirnasa, kur par viņu vis­notaļ rūpēšoties, starp citu, ari fotografēšot un iznāk­šot visai interesantas bildes. Mēliks un Kaurs vēl no­solījās, ka vajadzības gadījumā Pēteris dabūšot bērnu atpakaļ no Jirnasa jebkurā laikā.

Pēteris apsvēra. Pats par sevi šis priekšlikums vi­ņam bija diezgan izdevīgs. Viņš bija sadomājis apcie­mot draugu Reugu Riho, bet bērnu ņemt līdzi uz turieni bija neērti. Tomēr Pēteris svārstījās: galu galā viņš pilnam ir atbildīgs par brālīša dzīvību un veselību, īstenībā visu izšķīra saldējums. Pēteris atcerējās sal­dējumu un sacīja, ka esot ar mieru. Pēc īsas kaulēša­nās zēni vienojas par divdesmit kapeikām stundā, tur­klāt atlīdzība par vienu stundu bija jāiemaksā tūlīt.

Mēliks un Kaurs paņēma bērnu līdzi un aizgāja pie Jirnasa. Lasītājs jau zina, ka tur viss norisinājās. Bet Kolgi Pēteris devās uz saldējuma kiosku, par saņemto iemaksu viņš nopirka sev vienu plombīru un ar lielu baudu sāka mieloties. Tieši tobrīd pie saldējuma kioska piestāja ciemata vienīgais taksometrs un no tā izlēca Reugu Riho.

—   Kā sviežas, vecais? — viņš uzrunāja Pēteri.

—   Nupat grasījos iet pie tevis, labi, ka satikāmies.

—   Tas gan, — Riho sacīja. — Šodien es neesmu vis tik viegli mājās atrodams. Dzīvoju, saproties, vairāk uz riteņiem.

Riho tēvs bija taksometra šoferis un reizēm savos braucienos ņēma Riho līdzi. Sad tad gadījās, ka arī Pēteris kā Riho draugs kādu gabalu varēja pavizinā­ties. Taču šoreiz šie prieki izputēja. Taksometra iesēdās lielāka kompānija, un tas aizdrāzās.

—   Ko mēs šodien darīsim? — Riho vaicāja.

Bet Pēteris šoreiz nebija sevišķi atsaucīgs. Viņš to­mēr bija mazliet nobažījies par mazā brālīša likteni, un šīs bažas kavēja viņu tā pa īstam pievērsties jebkādiem citiem plāniem. Viņš izstastīja Riho, ka viņš iznomājis savu brālīti.

Riho klusu caur zobiem nosvilpās.

—       Iesim un paskatīsimies, ko viņi tur īsti ar to pui- kiņu dara, — Pēteris aicināja.

Taču Riho šo priekšlikumu nicīgi noraidīja.

—       Tik ilgi, kamēr sīkais ir viņu ziņā, — viņš ņēmās skaidrot, — viņiem jāmaksā noma. Skaitītājs, tā teikt, griezīsies. Bet, ja tu pats turp aiziesi, jautājums par nomāšanu kļūs apstrīdams.

Pēteris padomāja un atzina, ka Riho tomēr būs tais­nība.

—       Noskatīsimies slepus, — Pēteris neatlaidās. — Lū- rēsim no tālienes — tā, lai viņi mūs nemanītu.

Sim priekšlikumam Riho piekrita. Viņi devās uz Jir­nasa māju un gandrīz jau bija pienākuši tai tik tuvu, ka būtu varējuši paslēpties Jirnasa kaimiņu dārzā kuplā vīgriežu cerā, no kura caur dē|u sētu bija visai labi saredzama Jirnasa dārza lielākā daļa.

Kādu laiku viņi nemanīja nekā interesanta. Bet tad Kaurs steidzīgi iznāca no mājas, izgāja uz ielas un no­zuda. Drīz vien viņam sekoja Mēliks. Pēc tam Pēteris un Riho ieraudzīja pa vārtiņiem izejam kādu pilnīgi nepazīstamu meiteni.

Pēteris kļuva nemierīgs.

—        Kurp gan viņi visi dodas? — viņš nopurpināja. — Un kur viņi likuši brālīti?

—       Sīkais noteikti ir mājās, — Riho teica. — Un skaitītajs griezīsies.

«Skaitītāja griešanās» Pēteri vairs neko lielu neinte­resēja. Divdesmit kapeikas par stundu galu galā ir pā­rāk mērena atlīdzība par bažām, ka ar mazo brālīti pēkšņi varētu kaut kas notikt. Viņš gribēja ieiet mājā un pārbaudīt, vai mazais Madisiņš tiešām atrodas tur.

—       Pagaidīsim vēl, — Riho pamācīja. — Ar pārsteig­šanos var visu salaist grīstē.

Abi zēni izlēma nogaidīt, un tas drīz vien attaisno­jās — Jirnass kopā ar. bērnu iznāca dārzā.

—       Redzi nu, — Riho čukstēja. — Sīkajam nekas nav noticis.

Bērnam tik tiešām nekas nebija noticis. Viņš staigāja pa dārzu, aptaustīja ar pirkstiņiem puķes un beidzot sāka tvarstīt raibu taurenīti. Bet Jirnass, paņēmis bumbu, meta to pret mājas sienu.

Pats liktenis bija lēmis, lai raibais taurenītis lidotu tieši turp, kur pie sētas vīgriežu krūmā bija paslēpu­šies Pēteris un Riho. Taurenītis aizlidoja pāri sētai un nozuda bērna acīm. Bet puisītis apstājās pie sētas un neziņā raudzījās apkārt. Un tieši tobrīd Riho galvā iešāvās viltīgais nodoms.

—       Vedīsim viņu prom, — viņš teica Pēterim. — Aiz­vedīsim viņu slepus — tā, lai Jirnass to neredzētu.

Te vairs nebija daudz ko domāt. Pēteris piesardzīgi piecēlās kājās. Jirnass bija cītīgi nodevies spēlei ar bumbu un ir nepaskatījās uz to pusi, kur atradās abi draugi.

Pēteris pārlēca pāri dēļu sētai. Viņš piegāja pie brā­līša un pacēla to gaisā.

—   Kuš, kuš! — viņš brīdinoši čukstēja.

Par laimi, Madisiņš paklausīja un pat neiepīkstējās. Pēteris uzcēla viņu uz sētas. No otras puses bērnu sa­ņēma pretī Riho. Un tai pašā mirklī arī Pēteris jau at­radās kaimiņu dārzā.

—   Ejam!

—       Pa ielu gan ne! — Riho brīdināja. — Mēliks vai Kaurs var atgriezties.

—   Un kas par to?

—       Skaitītājs griežas. Saproti? Viņi nedrīkst mūs ieraudzīt.

Pēteris beidzot sāka apjēgt. Viņš bija domājis, ka viņi tikai izspēlēs ar Jirnasu joku. Taču izrādījās, ka Riho bija padomā visai tālejoši plāni. Riho «izgāja» uz darījumu, ko nekādi nevarētu saukt par godīgu.

—       Mēs vēl labi ilgi liksim skaitītājam griezties, — Riho sacīja. — Naudu, protams, dalīsim uz pusēm.

Pēteris sāka svārstīties: tā taču tomēr bija pagalam netīra spēle.

—       Cik nu šiem tās naudas, — viņš šaubīdamies iebilda.

—       Tā vairs nav mūsu darīšana. — Riho nešaubīgi palika pie sava. — Kāpēc viņi bija tādi mūlāpi, ka ļāva sīkajam pazust?

Viņi gaja cauri dārziem. Vēl kādas desmit reizes viņiem mazais brālītis bija jāceļ pāri sētām, iekāms viņi uzdrošinājās parādīties uz ielas.

Pēteris bija iegrimis domās. Pēteris domāja par to, ka Mēliks un Kaurs tik tiešām ir ļoti nevērīgi un bez­atbildīgi. Viņi taču bija solījušies visnotaļ rūpēties. Bet kas īstenībā noticis? Viņi aizlaidušies lapās un pametuši viņa nabaga mazo brālīti šitā mūlāpa Jirnasa ziņā. Jirnasam jau kurš katrs nozags bērnu. Vai kāds laupītājs vai slepkava. Tik tiešām tā ir laime, ka viņi abi ar Riho bija ieradušies īstajā laikā. Vai tā būtu kāda pārestība, ka Mēliks un Kaurs par savu vieglprā­tību dabūs maksāt nieka soda naudu?

Pa to laiku Riho bija mazliet pakalkulējis.

—   Divdesmit kapeikas par stundu, — viņš rēķināja,

—   diennaktī iznāk ap pieciem rubļiem. Ja mums lai­mējas bērnu noslēpt vienu nedēļu — tā, lai viņu ne­viens neredzētu …

—   Veselu nedēļu? — Pēteris izbijās.

—        Kādēļ ne? Viņš, piemēram, varētu saslimt. Bet, ja no tā nekas nesanāks, tu varēsi ar viņu pastaigāties pa dārzu un es stāvēšu sardzē uz ielas.

Pēteri pārņēma bailes.

—       Ap trīsdesmit pieciem rubļiem, — viņš teica. — Tik lielu summu viņiem nebūs kur ņemt.

—   Par to neraizējies tik dikti, — Riho mierināja.

—  Mēlikam, piemēram, ir fotoaparāts …

Viņš paliksi pusvārdā, taču no tā paša jau bija skaidrs, kas viņam padomā.

Gar ielas stūri iegriezās mašīna un pieturēja tieši pie zēniem.

—        Vai gribat līdzi braukt? — Riho tēvs uzsauca pa vaļējo mašīnas lodziņu. — Man ir izsaukums uz Kana- veri, tur būs tikai viens braucējs.

Sādu piedāvājumu, protams, nevarēja noraidīt, un puikas ietrausās mašīnā.

—        Mums Kanaverē dzīvo krustmāte, — Pēteris ietei­cās, kad mašīna jau bija izdrāzusies cauri ciematam.

—  Varbūt vajadzētu Madisu atstāt tur? Krustmāte vien­mēr pārmet, ka Madiss tik reti ciemojas pie viņas lau­kos. Krustmāte labprāt parūpēsies par viņu, jo patlaban vecmāmiņa ir slima.

— Tu esi ģēnijs! — Riho nopriecājās. — Tas ir vis­labākais plāns, ko tu savā mūžā esi izdomājis.

Ta ari palika.

Tādēļ, lūk, bija sagadījies tā, ka tai pašā laikā, kad Pēteris un Riho mānīdamies pieprasīja Jirnasam, lai tas atdod bērnu, Madisiņš laukos pie krustmātes rota­ļājās ar diviem jaukiem kaķēniem.

9

—       Redzi nu, kas ar Madisiņa aizvešanu uz laukiem ir sanācis, — teica Pētera māte otrā rītā, kad no past­kastītes kopā ar avīzi bija izņēmusi vēl kaut kādu pa­pīru. — Madisu šodien jāved uz slimnīcu potēt.

Pēteris sadrūmis piegāja tuvāk un vērīgi ielūkojās papīra lapā, kuras saturs viņam bija visai nepatikams. Mazliet sasteigtu un bērnišķīgu rokrakstu tur stāvēja rakstīts:

«Lūdzu atvest uz slimnīcu 27. jūnijā no pīkst. 12 līdz 14 2 g. v. Kolgi Madisu uz veselības pār­baudi un aizsargpotēšanu.

Slimnīcas medmāsa»

—       Man šodien nepavisam nav laika braukt pakaļ Madisam, — Pētera māte turpināja. — Tu viņu aiz­vedi, un tev būs viņš jāatved atpakaļ un jāaizved pie ārsta.

—       Tas nemaz nav tik grūti, — Pēteris pieļāvīgi at­bildēja. — Es tikai palūgšu naudu autobusam.

Pētera māte paņēma somiņu, brītiņu parakņājās pa to un tad pasniedza Pēterim vajadzīgās kapeikas.

—   Tu vienmēr dod tā līdz ar nagiem.

—        Patlaban murns iet pagrūti, — māte teica. — Gan jau algas dienā redzēsim.

Pēteris nopūtās un mēģināja sevi mierināt ar domu, ka vismaz skaitītājs joprojām griežas.

—       Bet vai pēc potēšanas atkal varēs Madisu vest pie krustmātes? — viņš nedroši ievaicājās.

—       Pēc potēšanas var sacelties temperatūra. — Māte pārvilka svītru Pētera klusajām cerībām. — No ārsta

Madisu tūlīt ved mājup. Un tagad pasteidzies, lai ne­nokavētos.

Pēterim tik tiešām bija jāsteidzas, jasteidzas vairāk, nekā māte varēja iedomāties. Viņam taču vēl pirms aizbraukšanas uz laukiem bija jāsatiek Reugu Riho un jāapspriežas ar to, jo visam viņu pasākumam šo­brīd draudēja lielas briesmas. Mēliks, Kaurs, Jirnass un vēl tā svešā meitene — ciematā tātad bija veseli četri cilvēki, kuru redzes laukā Madiss nekādā ziņā nedrīkstēja nokļūt. Nemaz nebija izslēgts, ka kāds no šiem četriem neslaistās tieši slimnīcas tuvumā.

Par laimi, Riho bija mājās. Pēteris iesvilpās. Viņš vēl nebija paguvis izņemt no mutes pirkstus, kad jau Riho pabāza galvu pa logu.

—   Sveiks, vecīti Vai viss kārtībā?

—       Ne gluži, — Pēteris atbildēja. — Un kur vēl lielā skuba.

—       Ienāci Man vēl pāris sviestmaižu jāsabāž ribās, tad varēsim ķerties pie lietas.

Pēc dažiem acumirkļiem Pēteris atradās Riho virtuvē. Un, kad Riho bija notiesājis pēdējo kumosu, viņš jau pilnīgi bija lietas kursā.

—   Skaidrs, — teica Riho. — Sīkais jānomaskē.

—       Kādā veidā? — Pēteris uzreiz netika gudrs, ko Riho īsti domā.

—       Viņš jānomaskē, — Riho atkārtoja. — Prātīgākais būtu puikiņu pataisīt par meitēnu.

—   Par meitēnu?!

—       Nu protams. Tad nevienam neradīsies aizdomas, ka tas varētu būt tavs pazudušais brālītis.

—   Bet mums taču nav meiteņu drēbju?

—   Drēbes jāsagādā.

—   Mums taču briesmīgi maz laika.

—   Tātad drēbes briesmīgā ātrumā jāsagādā.

Pēteris arvien klusībā bija apbrīnojis sava drauga

ātro domāšanu un vēl jo ātrākās spējas izlemt. Bet šo­dien Riho pārspēja pats sevi.

—       Paskaties mazliet pa logu, — Riho teica Pēterim. — Vai tev kaut kas nepielec?

Virtuves logs izgāja uz pagalmu. Tur tobrīd bija re­dzama kāda liela un resna sieviete, kas žauj veļu. Citu veļas gabalu starpā uz auklas karājās vairākas mazas kleitiņas.

—   Tu domā, ka …

Pēteris nepabeidza, kaut gan viņam bija pilnīgi skaidrs, ko Riho domā.

—   Es domāju, ka mums no tās auklas būtu jāpaņem viena kleitiņa, — Riho atbildēja. — Piedevām vēl Ma- disam ap galvu jāapsien lakatiņš, lai viņš vairāk iz­skatītos pēc meitēna. Tagad gan daudzas meitenes nēsā zēngalviņas, tomēr lakatiņš būs meitenīgāks.

Pēteris par Riho plānu nebija vis sevišķi sajūsmi­nāts.

—   Man šķiet, ka tās kleitas Madisam būs mazliet par lielām, — viņš svārstīdamies iebilda. — Un pavi­sam nelāgi, ka tās ir galīgi slapjas. Mazais tā var saaukstēties.

—   Veltīgas bažas, — Riho palika pie sava. — Ka kleita būs viņam drusku par vaļīgu, jo labāk. Tad mēs varēsim mazajam atstāt mugurā viņa paša sausās drē­bes, un par saaukstēšanos nebūs ko bēdāt.

Pēteris klusēja. Riho viedokli arvien bija grūti ap­strīdēt. Un tomēr kaut kas Pēterim visā šajā būšanā nepatika.

—   Nu? — Riho noprasīja. — Vai ķeramies pie lietas?

—   Kleita … — Pēteris stomījās. — Kleita tomēr pieder citiem. Ja nu mēs, teiksim, palūgtu …

—   Tu domā, ka pēc mūsu lūguma to iedos? — Riho iesmējās. — Tu šo tanti nepazīsti. Pēc tava lūguma tev iedos nevis kleitu, bet ar slotas kātu.

Pēteris palūkojās pa logu ārā. Paskatījās uz sievie­tes lielajām, spēcīgajām rokām, kuras tieši tobrīd kāra uz auklas pēdējos veļas gabalus, un nodomāja, ka tik tiešām prātīgāk būs visu nokārtot tā, lai neiznāktu ne­kāda saskarsme ar slotas kātu.

—   Nu jā, bet… Ja mēs bez prasīšanas paņemsim, tā taču būs tikpat kā zādzība.

—   Kā tad tā? — Riho izbrīnījās. — Mēs atnesīsim kleitu atpakaļ, mēs to tikai aizņemsimies.

—   Aizņemsimies gan, bet…

—   Haklberijs Fins sauca zādzību par aizņemšanos, un to es vēl saprotu. Bet ja tu aizņemšanos sauc par zagšanu … — Riho paraustīja plecus. — Galu galā tā ir tava darīšana. Man neviens bērns nav jāved pie ārsta uz potēšanu.

Laika bija maz, lai vēl varētu apspriesties. Katra mi­nūte bija dārga, jo Madisam bija jāierodas pie ārsta norādītajā laikā.

—   Lai notiek! — Pēteris piekrita. — Paņemsim kleitu.

—  Tā, lūk, ir vīra valoda.

Viņi piegāja pie loga. Sieviete vairs nebija redzama, viņa pa to laiku bija izžāvusi visu veļu un iegājusi mājā.

—   Redzi to puķaino tur blakus palagiem. — Riho ar pirkstu rādīja pa logu. — Manuprāt, tā būs Madisam kā radīta.

—   Nnu jā … Ja jau citas drēbes atstās zem tās.

—   Un palagu aizsegā tu itin labi tai piekļūsi klāt.

—   Es?

—   Protams, tu. Padoma pats — ja es gadījuma iekri­tīšu, visam būs beigas. Bet tavu ģīmi viņa nepazīst. Tu ne ar ko neriskē.

—  Tu domā?

—• Protams. Ja viņa tevi pamanīs, tu aizlaidīsies lapās. Bet es vēlāk kleitu atnesīšu atpakaļ. Gan es kaut ko sagudrošu, ko viņai pateikt.

Pēteris nodomāja, ka faktiski Riho ir taisnība. Bet viņš domāja arī par to, ka vienreiz viņš, Riho pamu­dināts, jau bija zadzis. Nozadzis bērnu. Bērns gan bija viņa paša brālītis, tomēr šāda rīcība stipri izskatījās pēc zādzības. Droši vien. Un tagad Riho uzstāj, lai viņš paņemot kleitu. Vai tad tā nav zagšana? Nu labi, viņi kleitu atnesīs atpakaļ. Un tomēr… Riho saka — tā esot aizņemšanās. Bet viņi taču aizņemas slepeni. Vai starp slepenu aizņemšanos un zagšanu ir kāda starpība? Un kādam nolūkam tad īsti viņi paņems šo kleitu? Viņi grib pelnīties ar Madisu. Bet šāda pel­nīšanās jau nu noteikti ir zādzība. Iznāk, ka viņš, Pēteris, ir gandrīz trīskārtējs zaglis.

Abi draugi iznāca kāpņu telpā, un Riho aizslēdza durvis.

—   Diez vai vērts … — Pēteris vēl šaubījās.

—   Man kaut kas ienāca prātā, — Riho ieteicās. — Es piezvanīšu pie šīs tantes dzīvokļa durvīm un pavaicāšu, cik ir pulkstenis. Tad mēs būsim droši, ka viņa neska­tīsies pa logu. Un tu pa to laiku norausi 110 auklas kleitu.

Pēteris gribēja vēl kaut ko teikt, taču Riho pirksts jau atradās uz zvana pogas.

—       Mudīgi! — Riho nočukstēja. — Nodari savu da­rāmo, cik vien ātri vari!

Pēteris iedrāzās pagalmā. Ar pāris panteras lēcie­niem viņš atradās pie izžautās veļas. Tā. Un puķainā mitrā kleitiņa jau atradās viņa azotē.

—       Nu, lūk, viss gāja kā pa sviestu, — Riho teica, kad viņi abi blakus devās pa ielu uz autobusa pie­turu. — Galvenais, lai galva būtu uz pleciem.

Pēteris neatbildēja nekā.

10

Kad Jirnass atgriezās no savām izlūka gaitām, melns izmisums klājās pār visām viņa domām un cerībām. Jirnass bija skaidri dzirdējis, kā Pēteris savai mātei meloja, ka esot brālīti aizvedis uz laukiem pie krust­mātes. Pēteris bija rīkojies uz mata tā, kā viņi savā starpā bija norunājuši. Nu bija pilnīgi skaidrs, ka bērns tiešām pazudis. Mēlika teorija bija sabrukusi, kā saka, līdzīgi kāršu namiņam.

Lai nu kā, Mēliks tomēr sacīja:

—   Dodiet man vēl pēdējo iespēju!

Pārējie jautājoši paskatījās uz Mēliku. Viņi nesa­prata, kas tā ir par pēdējo iespēju, ko Mēliks vēlas.

—       Pamēģināsim vēlreiz, — Mēliks paskaidroja. — Un, ja arī tad nebūs nekādu panākumu, tad ir skaidrs, ka Pēteris bērnu nekur nav noslēpis.

Kaurs paraustīja plecus.

—       Tu esi tiepīgs kā āzis, — Jirnass teica. — Skaidrs viss ir tā kā tā.

—   Ko tad tu gribi mēģināt? — Ķerta vaicāja.

Mēliks ņēmās sīki izklāstīt savu nodomu:

—        Ir zināms, ka bērnus mēdz aicināt uz slimnīcu, lai tos potētu vai pārbaudītu viņu veselības stāvokli. Un šāds aicinājums ir jāievēro. Vajadzētu tikai uzskri- belēt attiecīgu rakstu un iemest to Pētera pastkastītē. Un pēc tam ap slimnīcu izlikt novērotāju posteņus.

Kaurs atkal paraustīja plecus.

—  Veltīgas pūles, — Jirnass iebilda.

Ķerta tikai nobrīnījās.

—   Bet kā gan bērns skaidrā dienas laikā var no­zusti

Pamazām vien visi draugi tomēr piekrita Mēlikam. Sirds dziļumos viņiem bija jāatzīst, ka Mēlika plāns faktiski nemaz nebija slikti izdomāts. Lai tad arī tā notiek. Lai Mēlikam tiek šī pēdējā iespēja.

Nu tika veikti visi priekšdarbi. Aicinājums vest Ma­disu uz slimnīcu tika laimīgi aiznests, un pēc tam visi četri draugi pavadīja nemierīgu, juceklīgiem sapņiem pārbagātu nakti.

—   Novērotāju posteņi būtu jāizliek tā, lai sīko ne­kādā ziņā nevarētu ievest slimnīcā nepamanītu, — Kaurs teica.

—   Pats par sevi saprotams, — Mēliks piebilda.

Mēliks todien bija īpaši noslēgts. Viņš zināja, ka

neviens šim pasākumam tā īsti netic. Viņš pats arī ne. Bet tā bija pēdējā iespēja. Makšķere bija iemesta. Ta­gad bija tikai uzmanīgi jāgaida. Ja tomēr kodīsies, tad būs noķertas uzreiz divas zivis: viena liela, vārdā Pē­teris, un otra maza — Madisiņš.

Pulksteņa rādītājs tuvojās pusdivpadsmitiem. Bija laiks doties uz novērošanas punktiem.

—   Tu, Jirnas, ieiesi slimnīcā, — Mēliks deva rīkoju­mus draugiēm, — un gaidīsi viņus pie pašām durvīm. Kad parādīsies Madiss — vienalga, vai ar Pēteri vai ar savu mammu, vai ar kādu citu, tu pieklājīgi pieiesi tiem klāt un pateiksi: «Atvainojiet, bet bērnu potēšana šodien nenotiks.» Ko tu pēc tam teiksi, tas būs atka­rīgs no tā, ko tev atbildēs.

Jirnass apzinājās, ka viņam uzticēts pietiekami at­bildīgs uzdevums, un jutās apmierināts. Skaidrs. Vai tad iepriekšējā vakarā viņš nebija pierādījis, ka ir cie­mata pirmā izlūka goda nosaukuma cienīgs? No viņa asā vanaga skatiena neviens nekur nenoslēpsies. Ja mazulis varētu citiem palikt nepamanīts, tad viņš, Jir­nass, to katrā ziņā ieraudzīs tieši pie slimnīcas durvīm.

—   Bet mēs ar Ķertu un Kauru ielenksim slimnīcu dzelzs lokā, — Mēliks turpināja. — Mēs gaidīsim vi­ņus katrs no savas puses un vērosim apkārtni, acu nenolaizdami. Tam, kurš pamanīs sīko, jāseko viņam līdz slimnīcas durvīm. Jāieiet tūlīt aiz sīkā slimnīcā un janostajas aci pret aci ar Jirnasu, ar sīko un viņa pa­vadoni, lai tas būtu Pēteris vai arī kāds cits. Tālāk jārīkojas atbilstoši apstākļiem. Tādā gadījumā būs divi liecinieki, un sīkā pavadonis vairs nevarēs nekā noliegt.

—   Bet ko tad, ja Madiss pie apvāršņa vispār nepa­rādīsies? — Kaurs ievaicājās. — Manuprāt, arī tāda varbūtība iespējama.

Mēliks Kaura balsī gan sadzirdēja vieglu nicinājuma pieskaņu, tomēr atbildēja tam pavisam mierīgi:

—   Tādā gadījumā mēs visi pēc pulksten diviem sa­tiksimies pie slimnīcas.

—  Tātad ejam un ieņemam savas pozīcijas, — Kaurs teica.

Uzdevums bija skaidrs, un draugi devās ceļā, lai ieņemtu pozīcijas.

Slimnīca atradās pašā ciemata vidū, neliela laukuma malā. Tepat atradās arī visas pārējās svarīgās iestā­des, piemēram, pasta kantoris, kultūrpreču veikals, ap­tieka un pulksteņu darbnīca. Tepat bija arī autobusa pietura. Te vispār bija visa ciemata dzīves centrs, kur krustojās trīs ielas ar visai dzīvu kustību. Dzīvā kus­tība tobrīd triju draugu pasākumam nāca par labu, jo novērot ļaužu drūzmā, pašam paliekot nemanāmam, arvien ir vieglāk nekā kaut kur klajā vielā.

Mēliks, Kaurs un Ķerta vienojās, kurš kuru ielu no­vēros, un pastaigādamies devās katrs uz savu pusi. Bet Jirnass iegāja pa slimnīcas durvīm iekšā un palika tur pētām raibo plakātu, kas pamācīja cilvēkus dzer­šanai lietot tikai vārītu ūdeni.

Gaidīšana arvien ir garlaicīga, taču todien laiks vil­kās kā vēzis. Mēliks, Ķerta un Kaurs vismaz uzturējās svaigā gaisā, un tiem nebija mierīgi jāstāv uz vietas. Bet Jirnasam nekas cits neatlika kā blenzt plakātā, un sajūsma par viņam uzticēto atbildīgo uzdevumu drīz vien sāka plakt.

Patiesību sakot, Jirnass bija gan dzirdējis, ka māk­slas darbu izstādēs lietpratēji dažās gleznās skatoties briesmīgi ilgi, viņš bija dzirdējis arī, ka, pavirši ska­toties, ne ikreiz varot gūt pareizo iespaidu. Taču, pirm­kārt, Jirnass nebija mākslas jomā nekāds lietpratējs, un, otrkārt, viņš nedomāja ka lietpratēji būtu nez cik ilgi skatījušies šajā plakātā. Iespaids no tā jau pir­majā mirklī bija skaidrs: jādzer tikai vārīts ūdens.

Pagāja pusstunda. Stunda. Te nekā nevarēja darīt. Novērošanas posteni taču Jirnass nedrīkstēja atstāt. Neko teikt, ir gan lielisks tāds novērošanas postenis, kur visu laiku jāskatās vienā un tai pašā plakātā! Jir­nass klusās dusmās grieza zobus un nozvērējās, ka savu mūžu neņems mutē ne pilītes vārīta ūdens. Tik ļoti viņam bija apnicis šis plakāts.

Protams, šad un tad pa slimnīcas durvīm nāca iekšā un gāja ārā cilvēki, taču arī tur nekā interesanta ne­bija. Gluži otrādi — dažs labs slimnīcas apmeklētājs pētoši palūkojās Jirnasā, un tad viņam kļuva pavisam neomulīgi.

Jirnass nodomāja, ka Mēliks bija aplam darījis, norī­kodams viņu te slimnīcā. Viņš pirmām kārtām ir putnu novērotājs, bet šeit viņa uzdevums ir pavisam cits. Šeit būtu varējusi stāvēt kaut vai Ķerta. Ej nu zini, vai viņa uz ielas būs savu uzdevumu veikusi. Var gadīties, ka Pēteris ierauga Ķertu ātrāk nekā Ķerta Pēteri, un tad viss ir pagalam. Tad Pēteris ar visu brālīti dos kā­jām ziņu, un sarežģītā operācija diemžēl izjuks …

Pagāja vēl pāris desmiti minūšu. Pulksteņa rādītājs tuvojās pusdiviem. Pa Uzvaras ielu, kur sardzē stāvēja Mēliks, brauca autobuss. Mēlikam pat prātā neienāca pievērst autobusam kaut mazāko uzmanību. Viņam ne­bija ne jausmas, kas šajā autobusā sēž. Bijusi Mēli­kam kaut nojausma, ka Pēteris, Riho un par meiteni pārģērbtais Madisiņš pabrauc viņam garām tikai dažu soļu attālumā!

Autobusam apstājoties, Riho ar Madisiņu pie rokas devās uz izeju, bet Pēteris palika mierīgi sēžam savā vietā. Abi draugi bija norunājuši, ka Pēteris drošības labad brauks vēl vienu pieturu tālāk un tad ies taisni uz mājam. Abi kopā, turklāt ar bērnu viņi tomēr negri­bēja ciematā rādīties, jo tas varētu modināt ziņkārību nevēlamajās personās. Galu galā Madisa pārģērbšana par meiteni arī nebija simtprocentīgi drošs līdzeklis. Mēliku, Kauru tin Jirnasu viņi vēl šā vai tā varētu apmānīt, bet šī meitene … Meitenes parasti ir daudz acīgākas. Bija norunāts, ka vēlāk Riho mazo Madisiņu

aizvedīs pie Pētera. Abi puikas loloja cerību, ka pēc potes bērnam sacelsies temperatūra un dažas dienas viņu nevajadzēs vest pastaigāties. Tad bērna slēpšana neradītu nekādas grūtības. Riho bija pārliecināts, ka paredzētais darījums lieliski izdosies. Skaitītājs nemi­tīgi griežas. Un, ja summa sanāks pārāk liela, tad… Mēlikam taču ir fotoaparāts.

Riho nonāca līdz slimnīcai un atgrūda durvis.

—   Labdien!

—   Labdien, vecīt! Ko tu šeit dari?

Sī negaidītā sastapšanās pārsteidza abas puses. Jir­nass nepavisam nebija uz to psiholoģiski sagatavojies. Ko lai viņš atbild? Ko viņš te dara? Domāt nebija laika. Jāatbild bija tūlīt, citādi stāvoklis varētu likties vēl jo aizdomīgāks.

—   Man bija jāiet pie ārsta.

—   Un kāpēc tad tu neej?

Jirnass saspringti domāja. Nu, nu? Ko viņš te de­žurē? Kādēļ neiet pie ārsta, ja bija jāiet?

Par laimi, Riho pats izpestīja viņu no likstas.

—   Esi nobijies, vai?

—   Mazliet nobijies esmu gan.

—   Kas tev vainas? Zobs sāp?

Jirnass pamāja ar galvu.

—       Jā, jā, — Riho līdzjūtīgi teica. — Ar zobu nav nekādi joki. īpaši, kad tas jau laidis sakni.

—       Vai tu Pēteri neesi redzējis? — Jirnass uzsāka citu valodu, lai izvairītos no Riho tincināšanas.

—        šodien neesmu redzējis. Droši vien meklē savu brālīti. Vai jūs esat kaut kādas pēdas sadzinuši?

Jirnass papurināja galvu.

Riho nopūtās.

— Tīrais negals. Es būtu jau no rīta gājis Pēterim palīgā, bet, lūk, man jāved pie ārstes mazā ināsīciņa.

—       Nu jā … — Jirnass novilka un izklaidīgi pameta acis uz Riho «mazo māsīciņu».

—        Ka nu ir, tā ir. Saņem dūšu, cita padoma te nav. Mēs tagad iesim un paskatīsimies, ko ārstes tante teiks par mazās Marijas veselības stāvokli.

Riho nozuda reģistratūras virzienā, un Jirnass at­viegloti uzelpoja — sākumā viss norit labi. Kad pēc dažām minūtēm Riho ar visu bērnu nāca atpakaļ, Jir­nasa kavēšanās gaitenī viņam nelikās aizdomīga.

—   Tu vēl arvien neesi sadūšojies?

—   Kā redzi.

—       Bet mums gan izgāja nelāgi, ārstes šodien nav. Būs jānāk vēlreiz.

—   Ahā.

—   Uz redzīti, vecīti

—   Uz redzītil

Jirnass juta, ka rīkle kalst. Ar kādu baudu viņš ta­gad būtu izdzēris glāzi auksta ūdens, nevārīta ūdens.

Laiks vilkās lēni jo lēni. Beidzot tomēr pienāca brī­dis, kad Mēliks pabāza galvu pa durvju spraugu un pavēstīja:

— Pietiek! Pulkstenis ir jau pāri diviem.

Jirnass izgāja ārā.

—        Šķiet, ka Madisiņš vēl līdz šim nav manīts? — viņš pavaicāja un samiedza acis, kas uzreiz nevarēja pierast pie spožās saules gaismas.

—   No Madisiņa nav ne vēsts.

Mēliks bija sadrūmis.

Te arī Kaurs bija klāt.

—   Nu? Tātad viss sagājis dēli.

—   Kā redzi, — Mēliks caur zobiem novilka.

—   Un kur tad Ķerta?

Ķertas nebija. Zēni nogaidīja savas piecas minūtes, tad vēl apmēram tikpat ilgi, taču Ķertas kā nebija, tā nebija.

—       Viņai ir rokas pulkstenis, — Mēliks brīnījās. — Te kaut kas nesanāk.

Zēni devās uz Tirgus ielu, kur Ķertai bija jāstāv pos­tenī, bet arī tur viņa nebija redzama. Cik vien ska­tiens sniedzās, uz ielas nebija nevienas Ķertai līdzī­gas meitenes.

—       Jocīgi gan, mēs taču skaidri un gaiši norunājām, ka pēc pulksten diviem visi sanāksim pie slimnīcas,— Kaurs teica.

—       Ja Madiss nebūs parādījies pie apvāršņa, — Mē­liks precizēja.

—   Tātad tu domā, ka …

—   Es nekā nedomāju. Vispirms jāuzmeklē Ķerta.

—  Varbūt viņa kāda iemesla dēj aizgājusi līdzi Riho, — Jirnass ieminējās.

—   Līdzi Riho?! — vienā mutē iesaucās Mēliks un Kaurs.

—   Nu jā. Riho gribēja iet ar savu māsīciņu pie ār­stes, bet ārstei tai laikā nebija pieņemšanas stundas.

—  Viss kļūst arvien dīvaināks, — Mēliks teica.

Bet vispirms bija jāuzmeklē Ķerta. Un visi trīs zēni devās uz Tirgus ielu.

11

Ķerta laiku pa laikam apstājās pie kāda liela skat­loga, taču ir nemanīja, kas tajā izlikts. Ilgi viņa pētija sarīkojuma afišu, tomēr nesaprata, kas īsti tas par sarīkojumu būs. Viņa vērīgi apskatīja pie kioska lo­dziņa laikrakstus un žurnālus, taču pat nepamanīja, vai «Dzirksteles» jaunākais numurs jau iznācis vai ne.

Protams, tā nebūt nebija Ķertas izklaidība. Gluži otrādi — Ķertas uzmanība bija augstākā mērā sasprin­dzināta. Skatlogs, sarīkojuma afiša un laikraksti viņu neinteresēja. Tobrīd viņas uzmanību saistīja cilvēki, kuri staigāja pa ielu, īpaši bērni, un ar acs kaktiņu Ķerta visu laiku vēroja, kas ap viņu notiek.

Ķerta nekādi nevarēja iedomāties, ka mūsdienās bērns varētu apdzīvotā vietā pazust kā circenis pel­nos. Vecos laikos tas vēl varētu būt. Tad klejojošie či­gāni esot vazājušies pa visām malām un reizēm zaguši arī bērnus. Ārzemēs esot tādi gangsteri, kuri nolaupot bagātiem vecākiem bērnus, lai izspiestu lielu izpirkša­nas naudu. Bet mūsu zemē tādu gangsteru nav. Nav pat īsti klejojošu čigānu. Kur tad Madisiņš palicis? Un, jo vairāk Ķerta domāja, jo vairāk viņa pārliecinā­jās, ka Mēlika teorija, visam par spīti, būs tomēr pa­reiza. Un tādēļ jo vērīgāk viņa skatījās uz ielu.

Skatlogs. Sarīkojuma afiša. Laikrakstu vitrīna. Atkal skatlogs. Atkal sarīkojuma afiša. Atkal laikrakstu vit­rīna. Cilvēki staigāja. Dažs labs steidzās, dažam laika bija gana. Un dažam pie rokas bija arī mazs bērns. Bet Madisa nebija.

Pagāja stunda un pēc tam laba daļa no nākošās stun­das. Ķerta gausi pastaigājās līdz pirmajai šķērsielai, bet tad pagriezās, lai dotos pa to pašu ce]u atpakaļ. Viņa pagriezās un… vārda pilnajā nozīmē sastinga uz vietas.

Iztālēm tuvojās Riho.

Iztālēm tuvojās Riho ar mazu bērnu pie rokas.

Bet — ak vai! — šis bērns bija meitenīte. Viņai galvā bija lakatiņš un mugurā negludināta, milzīgi liela pu- ķota kleita. Riho gāja pārāk ātri, tā ka bērns reizēm gandrīz vai vilkās aiz viņa.

Pirmais satraukums Ķertai norima. Par meitenēm viņai tobrīd nebija ne mazākās intereses, viņas pēc tās varēja iet vai Riho vai kādam citam pie rokas. Turklāt Riho nāca no slimnīcas puses, tātad Jirnass, Mēliks un Kaurs būs to jau redzējuši.

Tomēr katram gadījumam Ķerta noslēpās aiz stūra un neizlaida Riho no acīm. Nu jau zēns bija pienācis viņai pavisam tuvu. Vēl pāris desmit soļu…

Un tad notika, lūk, kas.

—    Tu, nekaunīgais zeņķi! Tev taču sirdsapziņas nav vairs ne par kapeiku!

Sie vārdi nodārdēja pār visu ielu kā no skaļruņa. Un šo vārdu pavadījumā līdzīgi tankam traucās taisni pretim Riho kāda varena un liela mamma.

—    Vai tavs tēvs tik maz pelna, ka tev jāzog citiem drēbes no muguras! — no jauna atskanēja džerkstoša un dusmīga balss. Spēcīga roka sakampa Riho aiz ce­kula un sapurināja viņu kā pakulu kodaļu.

—    Pats vēl tīrais puišelis, necik prāta galvā arī nav, bet zagt, lūk, to gan viņš prot!

Ļaudis apstājās. Apstājās tie, kuriem laika bija gana, kā arī tie, kuri, pirmīt steidzoties, bija pielikuši soli. Ne jau katru dienu gadījās, ka tieši uz ielas tiktu no­tverts zaglis.

—    Saka gan, ka vilks māju tuvumā lopus neplēšot,— mamma joprojām brēca. — Bet te tev nu bija! Uz pašu mājas bērniem arī vairs nevari paļauties.

Tad viņa palaida vaļā Riho matu cekulu un ņēmās viņu plaukāt.

Pliukš!… Plaukš!… Pliukš!… Plaukš!…

—   Se tev! … 5e tev! … Se tev!…

Pļaukas skaņi skanēja, it kā tiktu skaldīta laba, sausa malka.

—   Vai tev sirdsapziņa ir, ko?

Taču atbildi uz šo jautājumu nebija vairs ko gaidīt. Ar visu savu sirdsapziņu Riho mudīgi joza uz šķērs­ielas pusi, padrāzās garām Ķertai kā zibens un nozuda pāri tuvējai sētai.

—        Nekas, — teica nesavaldīgā tante ļaudīm, kuri bija apstājušies notikuma vietā. — Gan es viņu dabūšu rokā, mūsmāju puika…

—       Ko tad viņš jums nozadzis? — vaicāja kāda briļ­ļaina sieviete, kura stāvēja turpat blakus.

—        Lūk, šo pašu kleitu, kas bērnam mugurā. Tā bija nozudusi no veļas auklas, knaģi mētājās zemē. Izdo­mājos gan šā, gan tā — kur gan tā varēja palikt. Te pēkšņi redzu — iet puika ar bērnu, bet bērnam nozagtā kleita mugurā.

—       Bet vai tiešām tā ir tā pati kleita? — kāds uz­drīkstējās pavaicāt.

— Kā tad šī nebūs tā pati! Manis pašas šūta. Es jau nu savu šuvumu gan pazīstu.

Sieviete noliecās pie bērna, lai tuvāk apskatītu vīles, un saņēma kleitas malu.

—       Ak debestiņ! Tam taču puikas drēbes apakšā! — sieviete izbailēs iesaucās. — Tā ir gatavā krimināllieta!

Bērns līdz tam brīdim visā noskatījās itin mierīgi, bet, kad sākās krimināllieta, pēkšņi ieraudājās.

—       Tas taču arī ir puika! — Briļļainā sieviete izbrī­nījās. — Kaut kas traks!

—       Neraudi, mazulīt! — resnā mamma ņēmās bērnu mierināt. — Nebaidies! Tu jau neesi nekā slikta noda­rījis, vai ne?

Taču raudas tik vienkārši vis nerimās.

—       Kas šis ir par bērnu? — briļļainā sieviete sāka interesēties. — Vai kāds zina, kur viņš dzīvo?

Neviens nekā nezināja, un nu Ķerta nojauta, ka pie­nācis īstais brīdis darboties. Viņa piegāja bērnam klāt un sacīja:

—       Es viņu pazīstu un varu aizvest mājās. Vai tu gribi iet uz māju, Madisiņ?

—       Gribu mājā, — Madisiņš atbildēja un uzreiz pār­stāja raudāt. Acīmredzot arī viņš pazina Ķertu.

—       Paldies dievam! — Resnā mamma atviegloti no­pūtās. — Ko mēs būtu ar viņu iesākuši?

Ķerta novilka Madisam kleitu un pasniedza to cie­tušajai.

—   Es nedomāju, ka paņemt kleitu būtu īsta zā­dzība, — viņa teica. — Tas zēns ir šā bērna brāļa draugs. Viņi droši vien būs gribējuši ar brālīti izspēlēt kādu joku un pēc tam noteikti aiznestu kleitu atpakaļ.

—   To nu es gan gribu 110 viņa paša mutes dzirdēt,— sieviete nerimās. — Un gribu ari zināt, ko viņa vecāki par to domā.

Ķerta noprata, ka ar cekula paplūkāšanu un izpļau- kāšanu vien šī ķeza nebeigsies un Riho dabūs mazliet vairāk.

Ļaudis sāka izklīst, daži smīnēdami, daži galvu do­mīgi grozīdami. Arī Ķerta, paņēmusi Madisu pie rokas, devās prom. Un tad viņa satikās ar Mēliku, Jirnasu un Kauru. Visi trīs zēni mēmi blenza Ķertā un Madisā kā pārdabiskās parādībās.

12

Pēteris stāvēja pie vārtiem un gaidīja. Un, jo ilgāk viņš gaidīja, jo vairāk viņu sāka mocīt nemiers. Kur gan Riho tik ilgi kavējas? Viņam vajadzēja jau sen būt te. Vai tiešām Madisiņam būtu kas noticis?

Pamazām Pētera nepacietība vērtās īgnumā uz Riho. Galu galā visa šaja ķeza galvenais vaininieks bija to­mēr Riho. Riho bija tas, kurš izgudroja šo skaitītāja griešanos, brālīša slēpšanu un maskēšanu, kā arī visu pārējo. Un tagad viņš ar visu mazuli ir nozudis. Viņam sen jau vajadzēja būt te. Bet viņš nebija. Pēteris dus­mīgi nospļāvās.

Galu galā Madiss ir viņa brālis. Par visu, kas ar Madisu notiek, atbild viņš. Riho, tā sakot, ir tikai pa­domdevēja balss. Un tā ir viņa — Pētera darīšana, vai viņš Riho padomiem paklausa vai ne. Tā ir pilnīgi viņa paša personiskā darīšana… Un pēkšņi Pēteris nolēma: viņš izbeigs šos kumēdiņus. Mēliks, Kaurs un Jirnass viņam nekā ļauna nav darījuši. Itin nekā. Viņš aizies pie tiem un atzīsies. Viņš teiks apmēram tā: «Zēni, piedodiet! Tas bija tikai mazs joks, it kā spēle izlūkos vai kā lai to nosauc… Un it nekādu nomas maksu es no jums negribu.» Tieši tā viņš teiks. Tikai vispirms jānogaida, līdz Madiss pārnāks mājās.

Pēteris pat neaptvēra, cik drīz viņam pavērsies iespēja atzīties. Jā, tur, lūk, viņi nāk: Mēliks, Kaurs un Jir­nass. Un šī meitene. Un Madiss! Madiss kopā ar vi­ņiem! Pēteris saprata, ka tagad viss ir pilnīgi skaidrs. Un saprata arī to, ka, iekāms šī putra būs izstrēbta, viņam vēl vajadzēs izbaudīt ne vienu vien rūgtu brīdi. Pēteris gaidīja. Viņam šie mirkļi būs jāsagaida un jā­pārdzīvo.

—   Sveiks! — Mēliks sveicināja.

—   Sveiks! — Pēteris atņēma.

Kādu brītiņu valdīja klusums. Tad Mēliks atkal at­vēra muti.

—   Redzi, mēs atradām tavu brālīti.

Pēteris saprata, ka vienkāršāk būs tūlīt visu skaidri un gaiši pateikt, kas uz sirds, un tāpēc vienā rāvienā izgrūda:

—    Zēni, tas jau bija tikai joks. It kā mēs būtu spē­lējuši izlūkos. Nekādu nomas maksu es tik un tā no jums nebūtu prasījis.

—    Esi gan tu pēdējā laikā kļuvis varen augstsir­dīgs, — Kaurs iedzēla. — Varbūt piemetīsi klāt vēl atlīdzību par atrašanu, ko? Mēs taču atradām mazuli.

—   Atradāt?

—   Ķerta atrada.

—   Ķerta?

—    Ja, — Ķerta teica. — Tavs draugs pameta viņu vienu svešu ļaužu pulkā uz ielas.

Ķerta īsumā pastāstīja, kā viss bija noticis, un nevar teikt, ka Pēteris, to dzirdot, būtu kļuvis priecīgāks.

—     Lai nu būtu augstsirdība pret augstsirdību, — Mēliks sacīja. — Tu no mums neprasīsi nomas maksu, un mēs no tevis neprasīsim atlīdzību par atrašanu. Mēs lūgsim tikai, lai tu mūs nofotografē.

—   Nofotografēt?

—    Jā gan, aparāts man ir līdzi. Mēs vēlamies tādu fotogrāfiju, uz kuras mēs būtu redzami kopā ar Ma­disu. Saproti? Pēc visām rūpēm un raizēm, ko esam pieredzējuši, mēs beidzot esam priecīgi, ka puisītis at­radies. Mēs vēlamies kaut ko piemiņai no šā gadījuma vai kā lai to pasaka.

Pēteris nepretojās, viņš saprata, ka draugiem varētu būt vēlēšanās pēc šādas piemiņas. Mēliks novērtēja pēc acumēra apgaismojumu un pats uzstādīja atbilstošo eksponēšanas laiku. Viņš vēlējās, lai šis uzņēmums iz­nāktu bez kādas vainas.

Ķerta paņēma mazuli klēpī, un zēni nostājās viņai blakus.

—       Vai tepat pie vārtiem uzņemsim? — Pēteris vai­cāja.

—   Tepat, jā, — Mēliks piekrita. — Šī te ir īstā vieta.

Klaktl

—   Uzņem arī dubli.

Pēteris uzņēma arī dubli.

—        Te iznāks varena bilde, — Jirnass nopriecājās. — Tā it kā rāda, ka kopējiem spēkiem var veikt ikvienu uzdevumu.

Pēteris pasniedza fotoaparātu Mēlikam atpakaļ, un pēkšņi viņam atausa atmiņā, ka Riho bija gribējis šo fotoaparātu Mēlikam izkrāpt. Vai tikai Riho? Arī viņš pats. Un Pēteris juta, ka viņam briesmīgi sažņaudzas sirds.

—   Zēni, ticiet, es tiešām negribēju…

—        Lai nu paliek, — Mēliks atbildēja. — Ko par to vairs spriedelēt. Tu jau pats zini, ko esi izdarījis.

Pēteris noprata, ka izlīguma nebūs. Vismaz todien vēl ne. Bet vēlāk? Varbūt vēlāk.

Bet tagad visi četri aizgāja. Un Pēteris vairs nesa­dzirdēja, kā Kaurs teica Ķertai:

—       Vai zini, Ķerta, atnāc arī tu manā simtajā dzim­šanas dienā!

—       Noteikti atnākšu, — Ķerta atbildēja, un viņi visi sāka smieties.

Protams, neviens nedomāja par Kaura simto dzimša­nas dienu. Viņi domāja par to, ka tik drīz sadraudzē­jušies un ka viņu draudzība pastāvēs visus simt gadus. Un vēl viņi domāja par to, ka viņiem priekšā būs jauka vasara.