Lidojošie šķīvji

Tā Pēteris dzīvoja pilnīgā neziņa par Riho likteni. Garlaikojās. Bezmērķīgi klaiņāja pa ielām. Uzsāka rei- zem kaut ko lasīt, bet pēc mirkļa pameta. Vārdu sakot, viņš nekur nerada mieru. Bet tad kādā saulainā rītā, kad Pēteris mēģināja atrisināt kādu dambretes uzde­vumu, kas šķita pilnīgi neatrisināms, viņu aiz loga pa­sauca klases biedrene Marju.

Pēteris izbāza galvu pa logu.

—   Kas ir? — viņš cerību pilns vaicāja.

Kas tad par to, ka tā bija tikai Marju, nevis kāds cits. Ar Marju taču arī var kaut ko kopīgi uzsākt. Pē­terim ienāca prātā, ka pirms nedējas viņš bija redzējis Marju kopā ar Mēliku, Jirnasu un Kauru uz ielas spē­lējam klases. Kāpēc viņi abi ar Marju nevarētu mazliet paspēlēt klases? Kas tad par to, ka klases vairāk ir meiteņu rotaļa? Lēkšana pār lecamauklu, piemēram, arī tiek uzskatīta par meitenēm piedienīgu rotaļu, lai gan ir zināms, ka tā ietilpst pat boksa treniņu programmā.

—   Tev ir vēstule! — Marju sauca.

Ak pat vēstule! Tātad Marju atnākusi, lai tikai at­nestu vēstuli. Bet arī vēstule ir maza pārmaiņa šajā pelēkajā ikdienā. Nez kas tā par vēstuli varētu būt? Ka tikai nav jāiet ravēt skolas dārzā vai kaut kas… Katrā ziņā jābūt piesardzīgam. Nedrīkst ļaut sevi ap­vest ap stūri.

—    Kas tā par vēstuli? — Pēteris vaicāja, taču aiz piesardzības, ka varbūt ir darīšana ar skolas dārza ravēšanu vai kaut ko tamlīdzīgu, piebilda:

—   Starp citu, es esmu slims.

—   Kā? — Marju nobrīnījās. — Tu arī?

—   Kurš tad vēl? — Pēteris kļuva ziņkārīgs.

—    Nu, Riho. Izmeta šo vēstuli pa logu, lūdza, lai es tev aiznesot. Esot galīgi čupā.

Ak tad Riho!

—   Pagaidi mazliet, es tūlīt iešu.

Ak tad Riho… Acīmredzot viņa sirdsapziņa tomēr pamodusies. Esot slims, pats nevarot atnākt, bet vis­maz ir atrakstījis. Viņa netīros darbus vēstule par labu negriezīs, nepavisam, taču tā liecina, ka pat Riho ir spējīgs nožēlot. Jo kādēļ viņam būtu vispār jāraksta?

Pēteris izsteidzās ārā un paņēma no Marju vēstuli.

— Kas tad Riho kaiš? — viņš jautāja.

—    Teica, ka sarkanās bakas. Tā esot briesmīgi grūta un bīstama slimība, daudz trakāka par melnajām bakām.

Oja! Pēteris neticīgi nogrozīja galvu. — Sar­kana'. bakas… Es vēl neesmu dzirdējis, ka tāda sli­mība Initu. Varbūt viņš pārspīlēja?

Es arī viņam īsti nenoticēju, — Marju atbildēja.

Pret bakām ir potes, vai ne? Un pēc izskata neva­idu teikt, ka viņam kas kaitētu, — kliedza kā traks pie loga, kad pamanīja mani tuvojamies.

—       Neskaidra būšana! — Pēteris nobubināja un gro­zīja pirkstos aploksni.

Marju klātbūtnē viņš negribēja to atplēst, jo ļoti iespējams, ka vēstulē rakstīts tāds, kas nepiederošai personai nebūtu jādzird. Bet Marju nesteidzās iet prom. Acīmredzot viņa tieši gaidīja, kad Pēteris atvērs ap­loksni.

—  Ar ko tu pats slimo? — viņa atsāka sarunu.

—       Eh! — Pēteris atmeta ar roku. — Augsts asins­spiediens, nekas cits. Tas faktiski ir tīrais sīkums. Ne­drīkst tikai ēst sāļu un zemu liekties.

—   Kādēļ liekties nedrīkst? — Marju painteresējās.

—   Tad asinis var saplūst galvā.

Par augsto spiedienu Pēteris bija lietas kursā, jo viņa vecmāmiņai šī slimība bija īsta sodība.

—       Ir gan traki, ka nedrīkst nemaz noliekties, — Marju nobažījās.

—       Tas gan, — Pēteris piebalsoja. — Dažus darbus vispār nedrīkst strādāt. Ravēt, piemēram, man pilnīgi noliegts.

Marju iztaujāja vēl šo to par augsto spiedienu, gra­sījās jau uz iešanu, taču beigās nevarēja pārvarēt ziņ­kārību un tieši noprasīja:

—       Varbūt Riho vēstulē ir sīkāk uzrakstīts par sarka­najām bakām?

—       Varbūt tiešām, — Pēteris gan piekrita, bet jopro­jām grozīja pirkstos neatvērto aploksni.

—   Varbūt tu tomēr atvērtu vēstuli?

—       Mm-jā, — izgrūda Pēteris un ar dziļdomīgu sejas izteiksmi blenza uz Marju kleitas pogu — uz ceturto no augšas.

Viņš nepavisam negribēja Marju apvainot. Marju to­mēr bija krietna meitene, ka bija atnesusi viņam vēs­tuli, iepriekš to neizlasījusi. Daža laba būtu varējusi to izlasīt un pēc tam aploksni no jauna aizlīmēt. Bet

Marju nebija vis šāda tāda, Marju bija godīga. Taču pilnīgi dabiski, ka viņa šobrīd gribēja uzzināt mazliet vairāk par šīm briesmīgajām sarkanajām bakām. Un tomēr…

—  Vai tu vērsi vaļā? — Marju neatlaidās.

—   Es būtu gan atvēris, bet…

—   Bet?

—        Redzi, — Peteris skaidroja. Vērīgi aplūkodams dzelteno kleitas pogu, viņš bija izgudrojis, kā viņam likās, visai ticamu ieganstu. — Ja cilvēkam ir augsts spiediens, viņu nemaz nedrīkst uztraukt, ikviens uzbu­dinājums ir pilnīgi noliegts. Bet šajā vēstulē var būt dažādi satraucoši jaunumi, saproti? Varbūt par tām sarkanajām bakām sarakstīts kaut kas pavisam traks. Tādā gadījumā man spiediens acumirkli sāks celties, un tas ir ļoti bīstami, tik tiešām.

Marju sejā pavīdēja aizdomas, acīmredzot Pētera paskaidrojums nebija sevišķi pārliecinošs.

—       Kādēļ man vispār vēstule bija jānes, ja tu pat netaisies to lasīt.

—       Kā nu netaisos! — Pēteris atspēkoja. — Tikai vē­lāk. Iepriekš man pamazām jāsagatavojas visļaunā­kajam.

Marju iesmējās.