Lidmasina lidz menesim un gandriz normala dzive

«Es nezinaju, ka jus varat uzburt edienu no zila gaisa,» Ernijs slaveja Toma magiskos darbus.

– Es ari nezinaju. Patiesiba vins neburveja, bet gan teleportejas.

– No kurienes, atvainojiet?

– No skolas kafejnicas. Es tur veidoju nelielu atveri savam birojam… nu, zini, dazreiz gribas iedzert kafiju un virtuli lieliska izolacija… – Toms nedaudz nosarka. – Nu, tagad man ir izdevies nedaudz pamainit… ierasanas punktu. Protams, ne bez si krasna akmens palidzibas.

Tikmer rukis saka skali zavaties un apgulas uz saniem, laiski supodams kaju. Skita, ka vins ir gatavs atkal aizmigt.

Toms velreiz skirstija uzskriceleto dienasgramatu.

– «Lai uzvaretu rukiti, izklaidejiet vinu – vinam patik miklas. Ja vinam patik ar tevi speleties, vins tev palidzes izmantot savu magisko speku.

«Nu, luk, meklesim interneta…» Toms pastiepa kabata pec telefona un uzreiz to nometa, pusot pa apdeguso pirkstu.

– Krapsana! Es to neciesu! – Uzmundrinatais rukitis sajusminajas un saka dusmoties.

«Labi, labi,» iejaucas Ernijs. «Tagad es jums kaut ko pastastisu pats.» Tagad pastastiet man, uz ko jus vienmer skataties, bet nekad neredzat?

– Neredzama cepure!

– Ne, parasto cilveku pasaule. Mes ikdiena neizmantojam burvju lietas, vai zinat?

Rukis atkal nodomaja.

– Stikls!

«Musa neredz stiklu, bet cilveks redz.»

«Gaiss,» rukis velreiz ierosinaja, sakdams klut aizkaitinats.

– Nav slikti, bet tas nav tas, ko es velejos. Turklat mes joprojam spejam saskatit gaisu – dazas ta izpausmes.

Rukis vel mazliet padomaja.

«Tu to panemi, pasaki man atbildi,» vins drumi sacija, gandriz lemts.

– Atoms!

– Kas ta par gaisotni?! – Rukis apmulsis sarauca pieri, sasprindzinadams pratu.

– Atoms ir mazaka vielas dalina, no kuras veidojas molekula. – Ernijs saka saprast, ka rukitim ir maz zinasanu par musdienu fiziku.

– Tatad jus esat alkimikis? Bet ta neizskatas.

– Ne, es esmu muzikis. Vienkarsi zinat, zinatne kaut kas ir mainijies kops viduslaikiem.

Rukis sarauca pieri, kasidams pakausi.

Ernijs meginaja izdomat kaut ko, kas vinam varetu patikt. Tas, iespejams, ir apmeram tas pats, kas meginat izklaidet musdienu, apmeram sesus gadus vecu bernu.

– Kas paliek uz karotes pec tam, kad no tas viss ir apests? – Ernijs tika atrasts.

Rukis atkal sarauca pieri.

– Atkal bankomats? – vins kautrigi ierosinaja.

– Ne, sai «vielai» jums vajadzetu but pazistamai.

Rukis kadu bridi kasija pakausi un noglastija saisinato bardu. Vins skita nopietni satraukts.

«Es nezinu,» vins beidzot klusi teica.

– Saleja!

Rukis iesmejas, ripinadams no vienas puses uz otru.

«Siela, sela…» vins atkartoja zagas.

Toms piemiedza Ernijam, pacelot vinam ikski.

– Ka ar pedejo miklu? – Ernijs ierosinaja. «Esmu parliecinats, ka soreiz jus to sapratisit.»

«Nac,» sacija tagad apmierinatais rukis, noslaucidams asaras, kas bija paradijusas.

– Kas vienmer pariet, bet nekad neatgriezas?

– Laiks! – nu jau absoluti laimigais rukitis bez vilcinasanas izplapajas.

Toms apskava Erniju un noskupstija vina pakausi.

– Mans dels ir genijs. Tu ari! – Toms maigi noglastija rukitim pa galvu, vins izskatijas pec apmierinata kakena.

Izlecot no krutim, vins no smiekligo biksu kabatas iznema apzeltitu stropu ar kedi un riteniem, kas atgadinaja hronometru. Atveris to, vins saka griezt mehanismu – it ka iedarbinatu modinataju.

– Kas tas ir? – Toms jautaja.

– Laika partverejs!

Toms un Ernijs kaut kur krita, griezoties ka dailslidotaju paris, kas dejo ledus deju.

3.NODALA. Andaluzijas rozes un riekstu rullitis

Ernijs atsitas ar kajam pret flizem un ar pieri Toma virziena. Vinu pagatnes figuru caurspidigie silueti, nedaudz viniem prieksa, izskida. Nina sarauca pieri un pagriezas. Vinai izdevas kaut ko pamanit, bet vinai nebija laika kaut ko saprast un tagad berzeja acis un deninus.

– Kas tur notika?

– Nekas. «Neka pardabiska,» Ernijs klaji meloja.

– Ta ir patiesiba? – Nina joprojam sarauca pieri.

«Ta ir taisniba,» Toms atbalstija Erniju. – Atri iesim uz zali, citadi kavesimies iekapsana. – Toms nekavejoties mainija temu. Aplicis roku ap abiem, vins piesteidzas pie bidamajam caurspidigajam durvim.

Ieraudzijis Anreju, kurs joprojam staveja pie letes ar pakausi pret viniem, Toms apsedas, paslepies aiz Ernija.

Anrejs, vinu isti nemanot, driz vien devas uz durvim ar uzrakstu «Tikai darbinieki» lieliska izolacija.

Visi apsedas kreslos un gaidija, kad saksies iekapsana. Toms uzleca uz vietas: vina telefons vairakas reizes pec kartas specigi vibreja. Tas notika, kad vina sieva Dala nedaudz zaudeja savaldibu. Toms dzili ievilka elpu un izlasija zinas. Atri uzrakstijis kaut ko atbildi, vins izsledza telefonu un ielika to celojuma somas iekseja kabata.

– Tom, vai esi parliecinats, ka tev tas tulit jaizsledz? – Ernijs uztraucas.

«Ta vai citadi, es joprojam esmu laipni gaidits.» Paris stulbi zinojumi neko neatrisinas.

– Nu, ka jus zinat… kas, ja nav noslepums, notika? – Ernijs gandriz cukstus jautaja.

«Musu mantojums… uzkrita… nokrita no… nu… tas tagad atrodas Dalijas pagalma…» Toms beidzot cukstus paskaidroja, cik vien speja.