Lidmasina lidz menesim un gandriz normala dzive

Nina skaidri saka kaut ko aizdomaties. Atkal saraukusi pieri, vina nopietni veroja Erniju un Tomu, skatoties pari solfedzo skolotaja plecam, kurs bezrupigi skirstija zurnalu ar skandaliem un jokiem.

– Mes gribam palidzet Daliai ar ziediem pagalma! – Ernijs jautri meloja, smaididams no visiem trisdesmit diviem.

– Labi. – Preteji Ernija ceribam Nina «aprija» so atjautigo mulkibu un iznema no pleca somas zurnalu ar tamboretiem rakstiem.

Toms noslideja leja no kresla, izstiepa savas garas kajas ta, lai tas izlistu no kresla apaksa nakamaja rinda (par laimi, tagad neviens tur nesedeja), un salika rokas uz krutim, aizverot acis. Vina valigie mati karajas par kresla atzveltni ka vilnas salle, ko uz kresla bija atstajusi kada vecmamina.

– Es esmu likis. Mana sieva mani nogalinas,» vins lemti cuksteja.

Ernijs maigi iespieda vinam sanos ar elkoni.

– Beidz, tu vienmer samierinies.

– Vai mums bus laiks iedzert kafiju? – Toms tagad apsedas un mekleja automatu ar karstu kafiju. «Es biju sausmigi noguris un izsalcis, kamer jus un es… nonacam seit.»

«Ja tikai musu jaunais draugs nepaliks izsalcis,» cukstus sacija Ernijs.

«Ak, nesaki man…» Toms atkal noslideja leja, aizverot acis, it ka vins butu aizmirsis par kafiju.

Ernija telefons vairakas reizes pec kartas skali vibreja.

«Dalija,» Toms lemti noteica.

Ernijs klusi iesmejas, lasot dazus specigus vienzilbiskus izteicienus spanu valoda.

«Pastastiet vinai, ka es vinai sutu francu skupstu un Andaluzijas rozu puski.»

«Toms suta francu skupstu un Andaluzijas rozu puski,» Ernijs paklausigi atklaja.

«Idiota,» Dala atbildeja mazliet mierigak.

«Es domaju, ka vina jums gandriz piedeva.»

«Pazinojums par iekapsanu lidojumam uz Madridi! Pazinojums par iekapsanu lidojumam uz Madridi!

Nina un solfedzo skolotajs ieleca savas vietas, skatidamies no zurnaliem.

Izspiedusies cauri «zarnai», kas veda no ekas uz rampu, visi beidzot atradas mazaja, bet loti majigaja minilidmasinas salona un ienema vietas.

Ernijs un Nina sedeja perfekti, atzveltnes bija nedaudz noliektas, un Toma saliektie celgali balstijas uz blakus esosa kresla prieksa. Kad taja sedosa meitene nolema apgulties, vins sapes saviebas.

– Vai velaties, lai mes mainamies? – Maza auguma, lidzjutiga solfedzo skolotaja piedavaja Tomam palidzibu.

– Paldies. – Toms parcelas uz kreslu, kura sedeja Ernijs, un uzreiz atkal saravas: ari vina bijusais kaimins kaimins nolema apgulties.

«Atliecies, es seit iederos,» Ernijs piedavaja palidzibu.

– Ko es daritu bez tevis?

Toms iesledza telefonu un saka kaut ko citigi meklet.

– Nu, cenas… Es izputesu. Man vajadzeja likt vairak uz kartes.

– Ko tu dari?

– Perku Andaluzijas rozes ar piegadi, kas vel!

«Un man likas, ka tu… ta telaini izsaki.»

– Ar Dalu nevar runat telaini, vina pati diezgan labi «izpauz sevi»…

– Neuztraucieties, es ari panemu naudu. Turklat… ka pedejo lidzekli mes varetu pardot dalu no ta, ko esam mantojusi, – Ernijs cukstus pabeidza.

Toms ar plaukstu uzsita pa pieri.

«Es par to pilnigi aizmirsu, domajot par to, kadu skandalu Dala varetu izraisit, kad mes ieradisimies… ko es daritu bez jums!»

Beidzot visi izsledza telefonus un piespradzejas – lidmasina gatavojas pacelsanas bridim.

Pirmo reizi muza Ernijs lidoja kaut kur citur, nevis caur burvju portalu – sajuta bija jauna un patikama. Nina satvera vederu un saviebas. Ernijs katram gadijumam pasniedza vinai papira maisinu, tacu viss izdevas un driz vien vina mierigi aizsnauda, atspiedusi galvu pret vina plecu.

Solfedzo skolotajs cauksteja kaut ko, kas ietilpa vina vecmodigas jakas iekseja kabata.

– Vai jus veletos riekstu rituli? – vins cukstus jautaja Ernijam un Tomam.

– Ne, ne, paldies, es gribu pistacijas. – Pa eju viniem piepeldeja stjuarte, ripinot sev prieksa ratus ar dzerieniem un uzkodam. Toms piecelas, elastigi un klusi izstaipijas ka kakis, kurs bija nolemis nozagt desas gabalu no vakarinu galda, un pakera no ratiem nelielu maisu, kad meitene apstajas apmeram tris metrus no tiem: vina rokas, tapat ka kajas., bija loti garas.

– Un tu? – solfedzo skolotaja parsteigta jautaja Ernijam, stingri parliecinata, ka maizites, ko cep vina sirdsdama, mil visi apkartejie tikpat loti ka vins pats.

– Man bus Pepsi un krekeri. Paldies, varbut velak,» Ernijs pieklajigi atteica.

Tereze, kas dzivoja viena eka ar Tomu, patiesam cepa lieliskas rullisi, tacu pedeja gada laika Toms un Ernijs bija to apedusi parak daudz, un tagad vini vienkarsi nevareja tos redzet.

Tereza nebija daudz vecaka par Tomu un uzskatija vinu par burvigu. Vinai nebija ne jausmas, ka Tomam ir gimene. Tomer neviens par to nezinaja, iznemot Erniju, Ninu un Po kungu, runajoso kraukli, ko izaudzinaja Toms. Toms nevareja paskaidrot kaiminam, ka vina sieva, meita, mazmeita un znots dzivo Spanija, kur vins parasti dodas it ka nelegali caur magisku portalu. Un Toms nolema iepazistinat savu patiesam vienigo draugu, kurs bija ari Ernija skolotajs, ar jauku sievieti, kura nebija pret vinu vienaldziga. Par laimi, paris no viniem izdevas lieliski, un tagad visi titeni un kukas tika pie jaunas izredzetas.