Lidmasina lidz menesim un gandriz normala dzive

Lidmasina maigi nolaidas, augstu lecot. Aprakstijis loku virs virsmas, vins izdarija vel vairakus lecienus, tad ilgi ripoja un beidzot maigi samazinaja atrumu, it ka butu paklupis. Sasija kaut kam ietriecas.

2.NODALA. Pilna Zeme un kaut kas no pazemes

– Un kur mes esam? – Ernijs berzeja deninus un grozija galvu, lai izstieptu kaklu.

«Apvienotie Arabu Emirati,» Toms teica, ne bez sarkasma.

– Ta ir patiesiba? – Ernijs tagad micija sastindzis rokas, krakskeja pirkstus.

Toms jegpilni kluseja, berzedams ar pirkstiem par akmeni, ko Ernijs bija iznemis no kabatas, kad bija noguris.

– Ko jus teicat par mantojumu? – Ernijs meginaja ienakt no otras puses.

Tikmer vinogulaju jostas atslabinaja satverienu, pec tam spontani pazuda otra pilota sedekla dzilumos. Ari Toms tika «atbrivots no savam saitem».

«Skiet, ka si mehaniska vieda sistema aicina mus pastaigaties.» ko tu saki? – Toms atkal ignoreja Ernija jautajumu un mainija temu.

– Nemot vera, ka man nav ne jausmas, kur mes atrodamies…

Toms atvera durvis un bez vilcinasanas noleca. Divaina augsne ka batuts vinu atgruda. Vins uzlidoja nedaudz augstak par salonu, atkal atgruda, soreiz Ernijs pamanija tikai galvas augsdalu, un pazuda kaut kur zemak – pavisam. Erniju nedaudz parsteidza fakts, ka vins nedzirdeja nevienu skanu.

Tomer Toms atkal paradijas, lekadams un radidams Ernijam. Ernijs izliecas no kabines un paskatijas uz leju. Toms joprojam atleca no zemes ka mazs lecejs. Intensivi zestikulejot, vins aicinaja lekt ari Erniju.

Pamanijis, ka Tomam viss ir kartiba, Ernijs beidzot uzdrosinajas lekt nezinamaja.

Ka vins gaidija, elastiga augsne vinu atgruda; beidzot vins vareja nolaisties tikai pec vairakiem lidojumiem augsup un lejup. Toms veroja vinu ka kakis skatas bumbu, pacelot un nolaizot galvu.

Kad Ernijs beidzot piezemejas, Toms pienaca vinam tuvu un atlaida roku. Divainais akmens vina plauksta kveloja kosi zila krasa, un ap to izveidojas mirgojoss lauks ka kupols, kas aizveras par Erniju un Tomu.

– Lieliski. Tagad mes varam ne tikai elpot, bet ari dzirdet viens otru.

– Kapec tikai tagad?

«Ieprieks jus izelpojat savu gaisa dalu, un es elpu savu, bet starp mums nebija gaisa.» Kad mes stavam tuvu viens otram, musu «gaisa kameras» saplust viena kopiga. Vispar, lai kas ari notiktu, apsoli no manis talu neiet.

«Es meginasu,» Ernijs atbildeja, neko daudz nesapratis. – Kas tas par akmeni?

– Druidi to sauca par Meness akmeni, bet es tam nepieskiru lielu nozimi. Ka izradijas, velti.

– Tatad mes sakam…

Toms nelava Ernijam pabeigt jautajumu un, satveris vinu aiz pleciem, pagrieza vinu par simt astondesmit gradiem.

Ernijs klusa izbrina pavera muti: milziga, spoza Zeme, ko ieskauj zils oreols, karajas melnajas debesis.

«Mums paveicas, mes nonacam uz pilnas zemes,» Toms komenteja diezgan mierigi.

Ernijs paskatijas uz makoniem un kontinentiem. Nakts pilsetu gaismas ka Ziemassvetku eglisu vitne rotaja gulosos kontinentus. Planetas otra puse tirkizzilie okeana udeni, ko paspilgtinaja pecpusdienas saule, apskava krastu izliektas malas.

«Man jau vinas pietrukst,» Toms maigi sacija.

– Tatad, varbut varam atgriezties? – Ernijs ar kautrigu ceribu balsi ierosinaja. – Starp citu, ka mes lidosim atpakal?

– Labs jautajums. – Toms ar vienu roku kasija pakausi, bet ar otru iznema no kabatas telefonu. – Ak, es varu nokert internetu. Vins saka, ka mes esam uz Meness, cik vins ir gudrs.

Ernijs dzirdeja solus, un tad skanas apklusa.

– So-o-om?!

Nav atbildes. Skaidrs, ka gaisa burbuli atkal ir atdalijusies.

«Kur tu esi aizgajis?» – Ernijs izmantoja zinnesi, ari vina viedtalrunis atrada internetu.

«Kur tu esi aizgajis?» – uzreiz paradijas zina no Ninas.

«Viens no Toma vecajiem pazinam mums sarikoja nelielu ekskursiju, mes driz busim tur,» Ernijs klaji meloja. – Vai tev viss kartiba?»

«Apmeklejiet lidmasinu,» Toms atbildeja.

«Es domaju, ka ja, bet nac atri, seit klust parpildits,» likas, ka Nina kaut ko nojaus.

«Es atgriezisos, tiklidz varesu, skupsti,» Ernijs meginaja vinu nomierinat.

«Kad tu to saki, tas nozime, ka esat ierauts cita piedzivojuma,» Nina nolema vinu piespiest pie sienas.

«Tas ir labi, tiesam, neuztraucieties.»

«Tu staiga?! «Nac atri,» Toms steidzinaja Erniju.

Apstaigajot lidmasinas spidigo asti, Ernijs pamanija zilganu sferu, kas tagad atrodas sasijas zona.

Pienacis tuvak, vins ieraudzija Tomu tupus un uz kaut ko skatijas, saraucis pieri.

Ernijs ari apsedas blakus Tomam, lai vini atkal dzirdetu viens otru.

Ernijs beidzot ieraudzija, uz ka balstas sasija – milzigu, antika izskata kaltas dzelzs ladi, kas bija klata ar svaigas zemes gabaliem, it ka ta tikko butu izrakta no sis pasas zemes.

– Oho! «Es nekad neko tadu neesmu redzejis neviena muzeja,» Ernijs bija parsteigts.

– Un jus to neredzesit. Sadas lades sarga profesionali ruki, un vini zina, ka to izdarit, pienem manu vardu.

– ES tev ticu. Vai vins naca mums lidzi? Uz ta ir svaiga augsne.