Lidmasina lidz menesim un gandriz normala dzive

Driz vien ari solfedzo skolotajs aizsnauda, miega tomer turpinot koslat pec inerces.

Toms, tapat ka Ernijs, skatijas ara pa logu, citigi domajot par kaut ko savu, izraisot grumbu, kas paradijas starp vina gaisajam uzacim.

Vini jau bija atstajusi aiz muguras ziemelu ainavu ar tikko uzplaukusam lapotnem, drumiem akmeniem, aukstiem ezeriem un svina makoniem, kas, skiet, stiepas no pasaules malas, censoties uz visiem laikiem bloket sauli, kas beidzot bija sakusi sildit cilvekus no visas pasaules.. Tagad makoni bija viegli un rotaligi, ka jauni jeri, kas skrien talu leja pa ziedosu kalnu nogazem ar augstu zidainu zali. Vel stunda vai divas, un jura pie apvarsna klus zila…

Ernijs aizvera acis, un jura saka caukstet; vins pielika plaukstas pret smidzinataju, smejoties par to, ka juras putas pielipa pie basam kajam, lidz snakosos «zabakus» aizskaloja jauns vilnis.

4.NODALA. Vieteja virtuve un ekstravagantais spoks

Liels, specigs vilnis peksni iekoda Ernijam potites. Vins zaudeja lidzsvaru un instinktivi nolika plaukstas uz prieksu, gatavojoties ienirt salaja aukstaja udeni. Bet ta vieta vins maigi atsita pieri pret kaut ko cietu, beidzot pamostoties: vinu lidmasina bija veiksmigi nolaidusies. Soreiz Spanijas lidosta, un vins atbalstija pieri uz Toma sedekla, kurs, trieciena pamodinats, uzleca uz vietas.

«Panemiet vismaz teju lidzi un iedzeriet teju!» – Pie izejas no lidostas solfedzo skolotaja Tomam tomer pasniedza veselu riekstu rulliti, mili ietitu sniegbalta papira un skrupulozi sasietu ar kadu skaistu bizi. – Tiekamies festivala! – Toma nedaudz uzmacigais kolegis beidzot atvadijas no viniem, ienirstot taksi.

– Oho, joprojam ir silti… ka vina to dara? – Toms iesainoja kulinarijas sedevru celojuma somas brivaja nodalijuma.

«Varu deret, ka ta ir magija,» Ernijs nespeja pretoties.

Toms izlikas, ka neko nedzird.

– Ka butu ar nelielu pastaigu pa galvaspilsetu? Neteiksu, ka esmu liels sis pilsetas pazinejs, bet varu paradit paris jaukas vietas. Ko tu doma?

– Ejam uz!

– Ejam uz!

Ernijs un Nina atbildeja gandriz vienlaikus.

– Vai mes nekavesimies majas? Dalija, iespejams, nebus loti prieciga, uzzinot, ka mes kavesimies,» Ernijs bija noraizejies.

– Mulkibas, tikai stunda, tad atri iesim, brauksim pa soseju ar veju! – Toms aizdegas. Vins jau metas uz eju, vilkdams aiz sevis somu, Ernijs un Nina tik tikko speja sekot vinam lidzi.

Toms iegriezas kada aleja. Uz senas vienstavu majas, krasotas ar baltu un korallu krasu, virs loti senam durvim, kas izgatavotas no veca lakota koka, bija zime, kas pita ar savvalas vinogu katiem, veidojot nosaukumu, kas sastav no koka burtiem, kas izskatijas ka slikti bijusi sabojats dazu laikapstaklu katastrofu del, gruti noteikt, gandriz neiespejami.

– Lieliski, si vieta joprojam ir dziva! Ejam uzkost, es esmu izsalcis ka vilks, un tu?

– Tom, vai esi parliecinats, ka ta ir laba ideja? Varbut apsversim kadu restoranu uz galvenas ielas? – Ernijs ierosinaja.

– Biju seit, vieta ir lieliska! Bija pavasaris, mes bijam jauni un bezrupigi… – Toms iegrima atminas, uz isu bridi aizmirstot par bada sajutu. Bet vina veders skali noruca. – Man riebjas centralas ielas, tas ir tik… troksnainas…

– Labi, labi, iesim. «Nina acimredzot nolema, ka vieglak bus vienoties ar Tomu, neka meginat vinu parliecinat.

Iestade, ka Ernijs paredzeja, neattaisnoja Toma ceribas (vai atminas). Ne parak tiri galdauti «dekoreja» letos plastmasas galdus. Uz gridas, kas klata ar nolietotu linoleju, sur tur bija izlijusas vina pelkes, kas izdalija jutamu smaku.

Toms, Ernijs un Nina panema vistirako, vienigo lidzeno galdu sturi pie loga, ko rotaja puteklains maksligais zieds.

Resna viesmile prieksauta no leta auduma nosvieda uz galda edienkarti, kas bija kaut kas lidzigs laikrakstam.

«Man likas, ka es so vietu atceros pavisam savadak,» Toms kautrigi atzina savu kludu.

«Toreiz drosi vien bija savadak, viss mainas,» Ernijs vinu mierinaja. – Nu labi, dzersim kafiju, edisim paelju…

Blakus vinu galdinam zimigi paradijas liela viesmile, kas klusi skatijas uz griestiem, no kuriem karajas zirneklu tikli.

«Sirven ustedes comida vegetariana?» [1] – Toms neapdomigi iesaka dialogu.

Ernijs aizsedza seju ar rokam.

Viesmile neatbildeja, tikai grimasedama paskatijas no griestiem uz Tomu un vina garo bardu.

«Me gustaria una tasa de te [2],» Ernijs nolema glabt situaciju. Sieviete kaut ko uzrakstija sava piezimju gramatina. «Tres piezas, por favor [3],» Ernijs turpinaja skaidrot, cik vien labi vareja, pabazdams tris pirkstus uz prieksu.

Skita, ka viesmile vinu saprata. Edienkarte, kas atgadinaja avizi, vins atrada vinam labi zinamo vardu «paella» [4] un noradija uz to ar pirkstu.

– Es panemsu so [5]. Tris gabalus, ludzu.

«Qu plato de casa hay en este restaurante?» [6] – Toms atkal ielauzas dialoga.

Ernijs atkal aizsedza seju ar rokam.

«Vino de la casa,» viesmile atcirta.