Lidmasina lidz menesim un gandriz normala dzive

Toms atkal dzili, troksnaini ievilka elpu: gaiss tagad bija kluvis mitrs un diezgan silts, ka tvaiki virs karsta ezera. Rezultata abi «piloti» saka vardarbigi zavaties, viniem bija gruti noturet galvas uz pleciem – Ernija zods bija pievilkts pie krutim, vina plakstini kluva smagi un salipa kopa, un vins velejas iebazt acis serkocinus.

Toms maigi ielika Ernijam ar elkoni sanos un atkal iesledza ozonesanu, ka ieprieks, nejausi – Ernijs.

Toms, uzmundrinats, iedarbinaja savu burvju speku pie drosibas spilvena, saspiezot to atpakal, tas ir, iespiezot to kada sprauga starp skarienpaneliem un miniaturajam sviram.

«Mes solijam neko neaiztikt, bet viriesi vienmer pilda savus solijumus.» – Toms sazvernieciski piemiedza aci, vina gara bieza barda viegli supojas, pieskaroties skarienpaliktnim.

Virs panela paradijas hologramma – apjomiga caurspidiga meitene ar violetam acim un sudrabainiem matiem, skaidri ieveidots noslipetu augsto vaigu kaulu limeni. Perfektas formas tumsi purpursarkanas lupas paveras un sveicinaja Erniju un Tomu: «Pirmais pilots, otrais pilots, atjauninata Sputnik Three Thousand navigacijas sistema ir gandarita sveicot jus supernovas pasazieru lidmasina…»

Toms un vina barda lika Sputnik Tris tukstosiem tikpat peksni apklust un pazust: Toms atkal skali skaudija un atkal cinijas ar nemierigo gaisa spilvenu.

Tikmer Enrijs, aktivi zestikulejot, deva Tomam zimes, ka laiks ir beidzies.

Ernijs grasijas pastiepties pec sviras pie kajites durvim, tacu tad notika kaut kas divains. Ar acs kaktinu Ernijs pamanija kaut kadu mirdzumu, Anrija seja bija divaini izkroplota, tagad vins intensivi vicinaja paceltas rokas, lecot vieta. Ernijs juta, ka kaut kas loti tuvu skraida, skrapejot korpusa sanu malu, vins juta kustibu – lidmasina ripoja uz prieksu pa skrejcelu, paatrinadama, baltsejainais Enejs tagad skreja aiz muguras, it ka ceredams vinus panakt.

Bet divainakais notika nevis ar lidmasinu un ne ar Unreju: Toms vairs nesedeja kresla un necinijas ar gaisa spilvenu – vins guleja, leviteja. Vina sauro dzinsu kabata kaut kas mirgoja.

Paklausot instinktam (jums ir jacensas vismaz kaut kas izdarit), Ernijs iebaza lokanos pirkstus Toma kabata un izvilka kaut ko ovalu, dedzinosas aukstumu.

Toma «letargiskais miegs» nekavejoties apstajas, vins iekrita pirmaja pilota sedekli. Kresls maigi supojas uz prieksu un atpakal un ietina Toma kermeni elastigas drosibas jostas, kas atgadinaja zibenigi augosos tropiskos vinogulajus no pagajusa gadsimta beigu zinatniskas fantastikas piedzivojumu filmam.

Ernijs juta, ka vina kermeni apskauj ari vinogulaju jostas. Tikmer lidmasina uznema atrumu.

Noslepumainais akmens Ernija plauksta vairs neskita ledains, bet turpinaja mirdzet, tagad to ieskauj gaisi zils mirdzums.

Toms klusedams sedeja kresla un berzeja acis. Likas, ka vins vel nebija lidz galam nacis pie prata.

«Ta, ohm…» Ernijs kautrigi iesaka, «mes atri kaut kur ejam…» Ernijam izdevas pamanit, ka lidmasinas deguns ienira kaut kada virpulojosa viela, kas peksni paradijas tiesi vina cela.

Ernijam par parsteigumu Toms ciesi satvera pusapalo sturi un pagrieza to pa labi, noliecoties par roku balstu. Lidmasina uzreiz paklausigi nogulas uz laba sana, strauji plosidamies cauri kaut kadai spidigai zarnai.

«Vai mes veicam lecienu pa hipertelpu?» – Ernijs, patiesiba atdzisis no bailem, meginaja jokot.

Toms tagad ar vienu roku nejausi grieza sturi, ar otru roku vins atspiedas uz roku balsta, lidz pusei gulot kresla.

– Vai tu ta tiesam doma? – Turpinot tikpat graciozi vadit lidmasinu, Toms mieriga toni jautaja.

«Es domaju, ka es vispar nesaprotu, kas notiek un kura mes esam iekluvusi,» Ernijs godigi atzina. – Starp citu, kur jus macijaties… lidmasinu navigaciju, drikst jautat?

– Ak… tas ir… ja, es speleju ar pulti.

– Ta tas ir. ES redzu. Nu ka ar… hipertelpu galu gala?

– Man ir viens minejums.

Noslepumaina bieza viela pluda ap kajites logiem, mirdzot visas varaviksnes krasas, it ka taja butu dasni sajaukti dzirksti.

«Varbut tam ir kads sakars ar manu mantojumu.»

– Ar ko?! Kas jums atstaja lidmasinu ka mantojumu – Druidi?!

– Nu, kurs teica, ka ta ir lidmasina?

– Pagaju garam. Ej, vairs nekadu miklu, man jau galva griezas.

– Ta ir patiesiba?! Tad viena maza cilpa tev nekaites.

– To-o-o-o-om!

Bet bija jau par velu: Ernija kajas un galva apmainijas vietam cetras reizes pec kartas, vinam zvanija ausis, vedera kaut kas griezas, mugura un krutis kustejas dazados virzienos, mati kustejas, grasijas nokrist…

– Ak, pagaidi, es redzu izeju! – Toms peksni iekliedzas, it ka Ernijs nezeligi grozitu lidmasinu, kulenojot noslepumaini spidiga telpa.

Ernija kajas un galva beidzot atgriezas savas dabiskajas vietas.

Lidmasinas deguns ienira spidiga, virpulojosa piltuve. Taja pasa laika Toms atspiedas uz stures, noliekot lidmasinu uz tas labas puses. Vina garie mati skara Ernija plaukstu.

Varaviksnes panoramu nomainija divaina ainava, kas atgadinaja tikai tuksnesi nakti. Navigi bali akmenaina augsne, kas bija izraibinata ar bedrem, mistiski mirgoja.