Lidmasina lidz menesim un gandriz normala dzive

«Tas nemaz nav svaigs, tikai primitiva iluzija.» – Toms pamaja ar pirkstiem un nogaza «zemes kamolu», kas izradijas tikai puteklu receklis, kas uzlidoja un uzreiz pazuda bez pedam. «Tas ir bijis seit, kops mans vecvectevs to man noveleja.»

– Divaini, ka pirmie astronauti vai kads meness roveris tam nav paklupis…

«Galvenais ir tas, ka musu lidmasina tam saskaras.» Un sis lades turetajs spej to pasargat no nejausam sadursmem ar astronautiem un Meness roveriem, tapec esiet mierigs.

Toms ar klikskiem turpinaja gazt netirumus no krutim.

Vaka mala bija inkrusteta ar lieliem dargakmeniem, Ernijs nezinaja visus vardus: sarkanais, iespejams, bija rubins, zalganais bija tirkizzils un sikas «zvaigznites» gar malu, no kuram atspideja zilgana gaisma. visos virzienos, iespejams, bija dimanti. Savukart pasa centra, kur savijas metala jostas, bija tukss ovalas formas dobums, no iekspuses nokrasots zila krasa.

Toms ielika meness akmeni dobuma, un no vaka pluda zila migla. Vaks nedaudz paveras un bija vairak miglas. Ernijs taja noslika, neko neredzedams.

Tomer vins skaidri dzirdeja dazas biedejosas skanas, kas radija vibraciju. Vins jau gatavojas kartejai teleportacijai, bet peksni Toms smagi noskaudija un migla kaut kur pazuda.

Lades vaks tagad bija atmests atpakal.

Puse no lades bija piepildita ar dargakmeniem, sarezgitam rotaslietam un senam zelta monetam, otra puse bija piepildita ar gramatam, kas sakrautas divas kaudzes.

Dargumu kalna saritinajies guleja rukis.

Vins kraca tik skali un skali, ka Ernijam skita, ka no sis kraksanas dreb ne tikai krutis un lidmasina, bet viss Meness.

«Mums vins steidzami japamodina, preteja gadijuma musu dabiskais satelits, kas pie velna, pametis orbitu.» – Toms acimredzot piekrita Ernija viedoklim.

Toms satvera ruki aiz pleca un maigi pakratija. Nekas nav noticis. Toms kratijas stiprak – kraksana tikai pastiprinajas. «Celies!» – Nevaredams to izturet, Ernijs iesaucas rukitim tiesi ausi, bet, diemzel, kraksana neapstajas.

– Pagaidi, es domaju, ka si ir dienasgramata. – Toms panema gramatu ar lentes gramatzimi virsu.

– PAR! Es atpazistu sava vecvecteva rokrakstu! – Toma seja staroja. Vins priecajas ka berns, kurs darza atradis «dargumu», ko ka bernu parsteigumu paslepis vectevs.

Ernijs paskatijas dienasgramata. Tievas, nodzeltejusas lapas bija pa diagonali uzskribeletas ar daziem skribelem, kas neskaidri atgadinaja runas.

Toms tos bez grutibam atsifreja.

«Seit teikts: lai pamodinatu ruki, izraujiet no vina bardas garakos matus.»

– Ka es varu saprast, kurs no tiem ir garakais: vini visi saritinas.

Ernijs domigi aptaustija ruka bardas matinus, kamer vins turpinaja krakt, kratidams visu apkart.

– Ka butu, ja vienu paturetu un parejo saisinatu? – Ernijs ierosinaja.

– Tu esi genijs. Ko mes darisim, lai to saisinatu?

– Te ir kaut kads nazis. – Ernijs pamanija videja izmera lades apaksa nazi ar zeltitu, ar safiriem rotatu rokturi.

«Mums vienkarsi jaatgriez ta, ka tas bija: mes vel neesam noslegusi mantojumu.»

– Mes?

– Tu ari esi mantiniece. Vismaz sis akmens ta doma.

«Es saprotu,» Ernijs neiedzilinajas detalas. Tikmer vina telefons aktivi vibreja.

«Kapec es nevaru jums piezvanit?» – Nina atkal kluva noraizejusies.

«Mes atrodamies lidojumu vadibas nodala, seit ir sarezgita radioiekarta,» Ernijs teica pirmo daleji sakarigo mulkibu, kas ienaca prata, labi, ka meitenes reti saprot tehnologijas. «Mes driz busim tur, neuztraucieties.»

«ES censos. Starp citu, nosesanas aizkavejas, ka mums teica, tehnisku iemeslu del.

«Redziet, nav par ko uztraukties.»

Ar vienu roku Ernijs drukaja zinas, ar otru vins turpinaja turet krakosa rukisa bardu, kuru Toms nikni zageja ar nazi.

– Lauj man iet. «Ernijs bija izcils koka klucisos skaistu figuru grebejs, un vina roka bija lieliska ar nazi.

– Nu, viens, divi, tris, fuck-tibidoh! – Toms izrava garakos matus, aizverot acis.

Kraksana un tricesana apstajas.

Rukis izstaipijas un zavadamies piecelas sedus. Spozas acis verigi paskatijas uz Erniju, tad uz Tomu.

Vina veders noruca. Ernijs saprata, ka kraksana nemaz nav tik slikta – dardona atgadinaja liela plesiga dinozaura recienu no iespaidigas filmas.

– Esmu izsalcis! – dargumu glabatajs teica aizsmakusa basa balsi.

– «Rukis pamodisies izsalcis. Pabaro vinu. Pabaro mani labi,» Toms iztulkoja druidu skrecelejumus no dienasgramatas. – Vai jums ir lidzi ediens? – Toms jautaja tada toni, it ka Ernijs butu tikai tads cilveks, kurs vienmer glaba desu saiski jakas krusu kabata.

– Tas izskatijas pec piparmetru konfektes. – Ernijs patiesiba atrada konfekti kabatas apaksa.

Ernijs pasniedza konfekti rukim. Vins to satvera un norija, nekoslajot, kopa ar iesainojumu. Toms tikmer zimeja dazas zimes uz zemes un kaut ko murminaja velsiesu valoda. Isi pazudis magiskas miglas makoni, vins atkal paradijas rokas turot paplati ar karstu picu un ceptiem kartupeliem. Rukis atri aprija visu bez pedam, nebaidoties apdedzinaties. Skali atraugas, vins noglastija savu biezo vederu un aizvera acis. Vins likas apmierinats.