laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Beidzot Austrums pacēla sirmo galvu. — Jā, tā ir taisnība. Es nudien sastrīdējos ar Dominiku. — Viņš ar pūlēm, it kā uz pleciem nestu milzīgu svaru, piecēlās no krēsla. Lēnām staigādams pa istabu, viņš sāka stāstīt: — Tas notika tai pašā dienā, kad gribēju Alariku aizvest no klostera, lai nomitinātu viņu pie Nikodēma Dītriha. Iekams kopā ar zēnu devos prom, apraudzīju bibliotēkā Dominiku. Kāds no mūkiem mani ieraudzīja pa cejam uz turieni un vēlāk pastāstīja kriminālpolicijai.

Persija sejā parādījās skeptiska izteiksme. — Kāpēc tad jums vajadzejā strrideties arr pāterru? Es domāju, jūs taču bijāt labu labie drraugi.

Austrums Aureliāns apjucis paskatījās sporta skolotājā. — Protams, ka mēs tādi bijām! Tomēr dažreiz mums gadījās atšķirīgi uzskati... pat ļoti atšķirīgi. īpaši attiecībā uz Septiņu mēnešu zīmogu. — Aureliāns elpoja tik smagi, it kā viņu vēl joprojām mocītu doma par nelāgo ķildu. — Dominiks it nemaz negribēja atteikties no ašās idejas, ka Laura pēc iespējas ātrāk jāuzvedina uz zīmoga pēdām. Uzzinājis, ka viņa atpūšas Hintertūrā, viņš izmantoja izdevību — pretēji manai gribai! Un tādējādi nodarīja ļaunumu ne tikai sev pašam un Laurai, bet arī Alarikam. Tumsas piekritēji pēc neveiksmīgā trieciena sāka slepus novērot klosteri. Acīmredzot viņi gribēja uzzināt, vai Laura vēl sazināsies ar Dominiku. Tādēļ zēns tur vairs nebija drošībā. Man vajadzēja viņam atrast jaunu slēptuvi. Tāda vajadzība nebūtu radusies, ja Dominiks būtu ievērojis manus norādījumus un nebūtu rīkojies pārsteidzīgi.

— Un tālab jūs ar viņu sastrīdējāties? — Laura gribēja zināt.

— Jā. Es viņam pārmetu. Raizēdamies par Alariku un, protams, par tevi, Laura! Var jau būt, ka mazliet pāršāvu pār strīpu. Katrā ziņā vienam vārdam sekoja cits, un tā mēs pēkšņi bijām ne pa jokam saķildojušies.

— To drroši vien izdzirda kāds no mūkiem?

— Droši vien mūs varēja saklausīt pa gabalu, un tā, protams, kriminālpolicija ātri vien to uzzināja.

— Kas notika pēc tam? — Mērijas balsī skanēja lielas raizes.

— Es domāju, pēc strīda ar Dominiku.

— Nekas sevišķs. Es pārskaities izskrēju no bibliotēkas un devos uz bijušo saimes ļaužu mājiņu klostera dārzā, kur tagad mita Alariks. Paņēmām viņa mantību un devāmies pie Nikodēma.

— Patiešām? — Persijs likās visai apjucis. — Tad man nepavisam nav skaidrrs, kālab policija jūs vēl joprrojām turr aizdomās. Brrālis varrtzinis taču varr apliecināt, ka kopā arr zēnu esat izgājis no klosterra!

Austruma Aureliānā vaibstos parādījās mulsums. — Tur jau tā lieta: neviens neredzēja, kā mēs izgājām no klostera. Un bija arī iemesls: es taču darīju visu, lai tumsas aizstāvji nekādā gadījumā neuzzinātu par Alariku. Tāpēc kopā ar viņu izlavījos no abatijas pa to pašu ceļu, pa kuru bijām atnākuši: pa slepenām durtiņām aizmugurējā mūrī. Mans auto bija novietots tieši tām blakus.

— Tad jau Atila Morduks varēs apstiprināt jūsu liecību. — Mērija arī šķita apjukusi. — Viņš taču jūs vizina it visur.

Trauslā skolotāja par atbildi saņēma tikai galvas papurināšanu. — Nē, — profesors nomākti atbildēja. — Nevarēs vis, jo es braucu pats! Jo mazāk cilvēku zinās par Alarika slēptuvi, jo drošāk, tā es toreiz domāju. Tāpēc arī izņēmuma kārtā atteicos no Atilas palīdzības.

Mis Mērija skaļi novaidējās. — Ak tu mīļo dieniņ!

— Tā, protams, bija kļūda, — Austrums drūmi turpināja.

— Kļūda ar smagām sekām, es pat teiktu.

Laura bikli pavērās visapkārt. — Tad jau atliek tikai Alariks, vai ne? — Bet tad viņa vienā rāvienā atskārta, ka šī doma bija uzreiz atmetama. Policija no katra liecinieka pieprasīs viņa personas datus. Alarika gadījumā tas izraisītu veselu notikumu lavīnu, kas uz jauno avanterrieti varēja atstāt tikai postošas sekas. Laikam gan neviens kriminālpolicijas ierēdnis par Avanterru neko nebija dzirdējis. Avanterra, noslēpumainā mītu pasaule! Tas taču izklausījās pēc tīrās mistērijas. Kāpēc lai Alarikam kāds noticētu? Un kas notiktu, ja prese uzostu par zēna mīklaino izcelsmi? Laurai ir domāt negribējās. Nē, pilnīgi izslēgts, ka Alariks uzstātos kā aizstāvības liecinieks!

Persijs tostarp bija pienācis cieši klāt profesoram un rādīja viņam avīzi ar trekno virsrakstu. — Rraksts nu gan ir visai miglains, — viņš sacīja. — Strrīds nav pieminēts ne arr pušplēstu var-rdiņu. Bet ir norrādīts iespējamais motīvs: jūs it kā esot grribējis piesavināties šo verrtīgo grrāmatu.

— Tās, protams, ir pilnīgas muļķības! — profesors atbildēja un gurdi apsēdās krēslā. Viņš vispirms ievilka elpu un tad turpināja: — Viņi to izzīduši no pirksta. Bet viens gan ir taisnība: šī grāmata, “Septiņu brālība”, neraugoties uz necilo ārieni, patiešām ir nenovērtējami dārga.

— Satura dēļ, vai ne?

Austrums Aureliāns papurināja galvu. — Ne tikai, Laura!

Daudznozīmīgā piezīme modināja klātesošajos ziņkārību, un visi vērīgi klausījās profesora paskaidrojumā.