laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Lateris, nevaldāmi rēkdams, ieplēta spārnus un metās bendem virsū. Kalsnais vīrelis ar baiļu izķēmotu seju, sarkanajiem matiem stāvot gaisā, atkāpās, paklupa pār sakni un nogāzās uz dibena.

Lidojošais dzīvnieks vēlreiz norēcās, atvēzēja priekšējo ķepu un jau grasījās saplosīt bendi.

— Nē! Nē taču, Lateri, lūdzu, nevajag! — Laura iesaucās, pēkšņi izjuzdama līdzcietību.

— Viņš arī neapžēlojās par vilku, — Lateris pārmetoši rūca.

— Viņš gribēja to nonāvēt, neaizmirstiet, madamel — Tomēr ķepa noslīga zemē, un lauva izklaidējās, ar savu draudīgo izskatu biedēdams bendi, kurš sēdēja kā paralizēts.

Laura, riebuma mākta, noskatījās galvu cirtējā. — Nekad tā vairs nedari! — viņa uzsauca. — Un tagad pazūdi!

Vīrelis lēnām pietrausās kājās, brīdi pastāvēja blakus kokam, raudzīdamies Laurā ar drudžainu skatienu. Likās, viņš nevar saprast, ko īsti lai dara. Pateikties meitenei, kas viņam bija izglābusi dzīvību, — vai nolādēt to, jo viņas dēļ bendem gar degunu aizgāja divdesmit sudraba gabalu lielā asinsnauda, kuru bende jau bija uzskatījis par savējo.

— Taisies beidzot! — Laura viņu paskubināja. — Pazudi vienreiz no acīm!

Bende noklepojās un nicīgi saviebās. Zaļās acis atriebīgi iedzalkstījās. — Mūsu ceļi vēl krustosies, ielāgo to! — viņš norūca, ar pūlēm apspiezdams dusmas. Tad nospļāvās, pagriezās un steidzās prom.

Laura domīgi pavērās viņam pakaļ. Šis teiciens viņai šķita dīvaini pazīstams: “Mūsu ceļi vēl krustosies, ielāgo to!” To taču viņa jau vienreiz bija dzirdējusi. Bet kur? Un no kā?

Persijs šai prātošanai darīja galu. — Pasteidzies, mademoiselle, nu irr pēdējais laiks. Mums jādodas atpakaļ!

Laura norāpās no lidojošā lauvas muguras un kopā ar Persiju pateicās Latusam un Laterim par palīdzību. Kamēr pie apvāršņa lēca saule, sargātāji devās fantastiskajā ceļā cauri gaismai, kura tos aizveda atpakaļ uz tagadni cauri laikiem, kas, ilgdami tikai mirkli, tomēr bija bezgalīgi.

Kad Laura atvēra acis, viņu apžilbināja spoža gaisma, un ausis sasniedza jautra mūzika. Viņa samirkšķināja acis, izbrīnīta apsēdās — un ievēroja, ka viņai mugurā ir pidžama un viņa pati atrodas gultā. Jocīgi — kā gan viņa šeit bija nokļuvusi? Un galvenais — pa kuru laiku? Pa atvērto logu bija redzams rīts. Saule staroja, un aizkari piepūtās maigā vēsmiņā. Modinātājs uz Kajas naktsskapīša rādīja bez divdesmit astoņus. Radio skanēja veca “Bītlu” dziesma: “We ali live in a yellow submarine, yellow submarine, yellou> submarine. We ali live...”* No draudzenes nebija ne ziņas, ne miņas.

Laura nometa segu, izkāpa no gultas un uzāva čības. Ceļgali drusciņ drebēja, bet citādi meitene jutās gluži labi. Viņa dažas reizes dziļi ieelpoja un izstaipījās, iekams piegāja pie loga un paskatījās laukā.

Sniega atliekas, kas pirms ceļojuma sapnī vēl bija klājušas apkārtējo pakalnu ziemeļu nogāzes un ēnainās ieplakas, nu bija pavisam nokusušas. Gaiss bija patīkami silts un smaržoja pēc pavasara. Tad Laura saprata, ko tas nozīmē, un viņu pārņēma milzu šausmas: viņa noteikti bija nogulējusi nezin cik ilgi!

Meitene jau grasījās steigties pie rakstāmgalda, lai ieskatītos kalendārā, kad atvērās durvis un istabā ienāca Kaja. Arī viņa bija ģērbusies pidžamā un padusē nesa tualetes piederumu maisiņu — draudzene acīm redzami nupat bija nomazgājusies.

— Laura! — Kaja metās viņai klāt, iepleta rokas, apskāva viņu un cieši piespieda pie krūtīm. — Ai, Laura, es tā priecājos, ka tu beidzot esi pamodusies! — viņa starodama sacīja.

Laura arī priecājās. — Cik ilgi tad es gulēju?

— Septiņas dienas!

— Ko? — Laura nespēja noticēt. — Septiņas dienas? Nevar būt!

Kaja dedzīgi pamāja. — Var gan, var! — viņa apstiprināja.

— Septiņas dienas, precīzi līdz pat stundai! Mis Mērija stāstīja, ka jūs pagājušajā svētdienā īsi pēc saullēkta esot atgriezušies no ceļojuma sapnī, — un nu atkal ir svētdiena un nupat uzlēca saulīte!

— Tas taču nevar būt tiesa! — Un es tiešām visu laiku nogulēju?

— Dziļā miegā, īsta miegamice! Bet kāpēc tu man nepastāstīji, ka jūs dodaties ceļojumā sapnī?

Laura izlikās nedzirdējusi pārmetuma pieskaņu Kajas balsī.

— Kā tad es nokļuvu mūsu istabā?

— Tevi atnesa Atila Morduks, un es tevi izģērbu un ieliku gultā. — Viņas vasarraibumaino seju apmirdzēja līksms smaids.

— Galu galā man jau ir pieredze, vai ne?

Jā gan, Laura nodomāja. Draudzene jau vairākkārt bija palīdzējusi viņai nokļūt gultā — vienmēr, kad viņa pēc sapņu ceļojuma spēku izsīkuma dēļ pati nebija spējusi to izdarīt. — Un kā ar Persiju? — viņa noraizējusies jautāja. — Kā viņam iet?

— Ar Persiju viss kārtībā, — Kaja viņu mierināja. — Viņš jau atkal vada stundas. Viņš katru dienu tevi apraudzīja. Un mis Mērija, protams, arī.

Lauru piepeši pārņēma bada sajūta. Vietā, kur parasti atradās kuņģis, tagad rēgojās tikai milzīgs melnais caurums — vismaz tā viņai šķita. Ja tūliņ kaut kas netiks ielikts vēderā, viņa nokritīs no kājām.