laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Laura tieši grasījās doties prom, kad paskatījās pa augsto logu, kas vērās uz pils pagalmu. Pa vārtiem iebrauca golfs koku vardes zaļumā un apstājās pie ārējām kāpnēm, tieši pie Laterisa, spārnotā smilšakmens lauvas pa kreisi. Laura brīnījās: kāpēc šoferis bija iebraucis pagalmā, nevis nolicis auto stāvvietā? Tas taču bija atļauts tikai ārkārtējos gadījumos!

Nu jau atvērās automobiļa durvis, un izkāpa divi vīrieši. Laura viņus tūdaļ pazina: komisārs Vilhelms Rejmanis un Antons, viņa jaunais asistents. “Kas, pie visiem jodiem, viņiem darāms Rāvenšteinas pilī,” meitene nodomāja, kad atvērās ēdamzāles divviru durvis un pa tām telpā ieskrēja Aleksandrs Hāze. Hopelim rokā bija avīze: “Svētdienas Ziņas”. Tas nebija nekas neparasts. Ja Aleksis nedēļas nogali pavadīja internātā, viņš katru svētdienas rītu ar velosipēdu brauca uz tuvīno ciemu, lai nopirktu jaunāko numuru, jo gribēja izlasīt aprakstus par pavalsts līgas spēlēm, īpaši, protams, par savu karsti mīļoto FC Bayem.

Taču šoreiz Aleksis šķita pilnīgi izsists no līdzsvara. — Ei! Ei! — viņš kliedza, balsij no uztraukuma gandrīz apmetot salto. — Iedomājieties, kas noticis! — To teikdams, viņš pacēla avīzi, lai visi rāvenšteinieši varētu ieraudzīt titullapu.

Kaut gan Laura atradās gandrīz desmit metru attālumā, viņa spēja skaidri salasīt kliedzošo virsrakstu, kas lieliem burtiem greznoja pirmo lappusi: “Uz Rāvenšteinu krīt ļaunas aizdomas. Profesors Aureliāns — slepkava?”

Laura, uztraukumā mēma, stingi skatījās uz profesoru. — Tā taču nevar būt taisnība! — viņa gandrīz bez skaņas izdvesa. — Sakiet taču, ka tā nav tiesa!

Taču Austrums Aureliāns, kurš pelnu bāls un sagumis sēdēja krēslā pie kamīna, tikai smagi pamāja ar galvu un raudzījās sargātājos, kas bija sapulcējušies viņa namiņa lielajā dzīvojamajā istabā. — Ļoti labi varu saprast jūsu izmisumu, un man ārkārtīgi žēl, ka jums to nācās uzzināt šādi. Es labāk būtu vēlējies izstāstīt personiski. Tas arī bija iemesls, kāpēc lūdzu jūs atnākt. Diemžēl prese man aizsteidzās priekšā.

— Tad tā nudien irr patiesība, ko rrasktā tie skrribelmaņi? — varēja manīt, ka Persijam tas bija gandrīz neaptverami.

Profesors, raižu mākts, savilka uzacis. — N... ja neņem vērā, ka viņi ārkārtīgi pārspīlē, man tomēr jāatzīst, ka pašos pamatos tur ir savs grauds patiesības: komisārs Rejmanis man tiešām paskaid' roja, ka mani tur aizdomās par pātera Dominika slepkavību.

Persijs un Mērija, kas sēdēja pie galda blakus Laurai, neticīgi saskatījās. Taču meitene piecēlās no krēsla un piegāja pie noskumušā direktora. — Bet jūs taču neesat slepkava, nekādā ziņā! — viņa enerģiski izgrūda.

— Protams, ka ne! — Profesors bija zaudējis spēkus un izskatījās tikpat paguris kā nelāgās slimības laikā ziemas saulgriežos.

— Taču kriminālpolicija acīmredzot domā citādi, kaut arī Rejmanis nepārtraukti uzsver, ka viņš tikai darot savu darbu un tāpēc viņam vajagot izpētīt visus iespējamos aizdomu aspektus.

Kamīnā skaļi nosprakšķēja malkas šķila, un uz akmens plāksnēm nolija kvēlošu dzirksteļu lietus. Persijs piecēlās un paņēma slotu, lai gruzdošos koka gabaliņus saslaucītu uz liekšķeres. Iemetis tās atpakaļ kamīna kveldē, viņš pievērsās profesoram. — Kā gan šiem kungiem piepešī ienāca prrātā tik savdabīga doma?

Aureliāns sāpīgi pasmaidīja. — Tik piepeši tas nemaz nebija, mīļais draugs. Drīzāk gan izmeklētāji loloja aizdomas jau krietnu laiciņu un tālab pagājušo pirmdien uzaicināja mani uz policiju.

Mērija Morgana pārsteigta paskatījās direktorā. — Pirmdien? Es domāju, ka jums ir tikšanās skolu valdē.

Vecais kungs samulsis saviebās. — Man ļoti žēl, bet tas bija rikai aizbildinājums. Es negribēju, lai kāds uztrauktos. Beigu beigās es cerēju, ka lieta drīz tiks izbeigta. — Viņa skatiens lūdza sapratni. — Man taču pat sapņos nerādījās, ka to uzodīs prese. Taču izskatās, ka esmu smagi maldījies.

Laura vairs nesaprata, kas notiek pasaulē. — Kādi pierādījumi tad policijai ir pret jums?

Austrums Aureliāns saknieba lūpas un vēl brīdi turpināja tās kodīt. Viņu acīm redzami kaut kas nomocīja. Viņš dziļi ievilka elpu, iekams atbildēja. — Nu, viņi konstatēja, ka es tieši pirms slepkavības klosterī tikos ar Dominiku!

— Ko?! — Laura satriekta iepleta acis, un arī mis Mērija un Persijs uzreiz izskatījās visai noraizējušies.

Austrums Aureliāns nolieca galvu un aizlauztā balsī piemetināja: — Bet tas vēl nav viss. Viņi apgalvo, ka mēs ar Dominiku esot nopietni sastrīdējušies.

Laura neviļus tvēra pēc gaisa. Sejā parādoties Jaunām aizdomām, viņa paspēra vēl soli tuvāk profesora krēslam. — Un vai tā ir taisnība?

Direktors vilcinājās atbildēt. Varēja dzirdēt sprakšķam pagales ugunī, un mokošajā klusumā nez no kurienes skanēja pulksteņa tikšķēšana.