laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Alienora dziļi ieelpoja un piespieda sevi palikt mierīgai. Paļaujies uz gaismas spēku, tad tev nekas nenotiks, viņa sevi iedrošināja.

Borborons bija pievērsies sarkanmatim, kas visu ceļu bija soļojis bērnu bariņa priekšgalā. Viņš satvēra to aiz zoda, pagrieza galvu te uz vienu pusi, te uz otru, nopētīja zobus un augšdelmu muskuļus. Tad apmierināti pasmaidīja.

— Vai viss kārtībā, kungs? — vēlmju iemānītāju barvedis palocījās suniskā iztapībā. — Vai jaunā piegāde atbilst jūsu vēlmēm?

Borborons, ne vaibstam nepakustoties, paraudzījās vīrietī ar pārsieto aci. — Nav ne vainas.

Gramars likās atvieglots. — Tad darījums noslēgts?

Melnais hercogs pamāja.

— Esmu bezgala iepriecināts! — Vīrietis raibi zalgojošajās drānās vēlreiz palocījās. — Tikai vajadzētu vienoties par vēl vienu sīkumu.

Borborons pārsteigts parāva augšup uzacis.

— Neuzskatiet mūs par alkatīgiem vai pat par nekauņām, — vēlmju iemānītājs turpināja, nemainīdams salīkušo pozu. — Taču mūsu prece šoreiz ir sevišķi izcilā kvalitātē, kā pats varējāt pārliecināties. Tālab domāju, ka vajadzētu nelielu piemaksu.

Melnā hercoga sarkanās acis iekvēlojās. — Piemaksa? — viņš nodārdināja šaušalīgā balsī. — Es gan biju domājis maksāt jums rikai pusi!

— Pusi? — Gramars nobāla. — B... be... bet kā tad tā, kungs? — viņš stomījās.

— Vai atceraties dāvanu par viesmīlību iepriekšējā reizē?

— Jūs domājat... to albīnu?

— Pareizi — to albīnu! — Borborons savilka šaurās lūpas briesmīgā smaidā. — Tas nožēlojamais suns bija izperinājis nodevību pret mani — un es te prātoju, vai tik jums tas nebija zināms!

Gramaram iepletās lielas acis. — Mums? Zināms? — viņš stostījās. — Nekādā ziņā, kungs, protams, ne! Mēs taču jūs nekad nenodotu, vai ne?

Viņš steigšus pagriezās pret pavadoņiem, kas nekavējoties piebalsoja, enerģiski mādami ar galvām.

Borboronu tas ne mazākajā mērā neietekmēja, un viņš nenovērsdamies skatījās viņu vadonī.

Gramaram uz pieres izspiedās sviedri. Ja viņš nespēs izkliedēt Melnā hercoga aizdomas, tad no dzīvības varēs atvadīties gan pats, gan viņa pavadoņi. — V... va... vai ziniet, ko, kungs? — viņš stomījās. — Uzskatiet šo piegādi vienkārši par dāvanu! Par mūsu vienotības zīmi! Kā jūs domājat? — Viņš glūnīgi pavērās Borbo-ronā, kura sejā nepakustējās ne vaibsts — līdz beidzot tā savilkās ņirdzīgā smīnā.

— Es jau zināju, ka jūs esat godājami ļaudis, kas ņem vērā nopietnus argumentus! — viņš sacīja, ir necenzdamies slēpt izsmieklu, kas skanēja viņa balsī. Tad ar mājienu pieaicināja tuvāk uzraudzi, kas dažu soļu attālumā bija gaidījusi viņa rīkojumus.

— Aizved vergus uz mitekli un tad pie kalējiem, — viņš pavēlēja.

— Un pēc iespējas ātrāk ieskaidro, ka no viņiem tiek gaidīta bezierunu paklausība.

— Protams, kungs!

— Kas pretosies rīkojumiem vai pat iedomāsies par bēgšanu, to gaida nāve, skaidrs?

— Pats par sevi saprotams, kungs!

Viņš ar mājienu lika sievietei iet. — Taisieties līdzi! — viņa strupi uzsauca bērniem un tiem pa priekšu devās uz pili. Te viņiem aiz muguras atskanēja spalga balss. — Stāt!

Bērni uz vietas apstājās. Alienora pārsteigta pagriezās un ieraudzīja melnmatainu sievieti smaragdzaļā tērpā, kas strauji pienāca tuvāk un Melnajam hercogam kaut ko iečukstēja ausī.

Kad Borborons pamāja, sieviete pienāca pie vergiem un nopētīja ikvienu no viņiem, līdz skatiens apstājās pie Alienoras — un dīvaini iemirdzējās.

— Kā tevi sauc? — viņa vaicāja.

— Alienora... ēē... kundze.

— Alienora? — sieviete piemiedza dzelteni zibošās reptiļa acis. — Vai mēs jau neesam tikušās, Alienora?

Meitene papurināja galvu. — Nezinu gan, kundze.

— Nē? — melnmates skatiens kļuva arvien glūnīgāks. — Vai tu nebiji uz Ēolona gaisa plosta?

Uz Ēolona gaisa plosta? Kā viņa to zina, Alienora slepus brīnījās un tad beidzot saprata: viņas priekšā stāvēja Sirīna, veidolu mainītāja! Viņa, pārvērtusies par vētras dēmonu, bija uzbrukusi gaisa plostam. Un Morvenas izskatā pat ielavījusies Blāzmo...

Alienorai aizrāvās elpa un šķita, ka sirds tūdaļ apstāsies. Nē! Ja Sirīna atcerēsies, ka viņa bija stāvējusi sardzē pie Eliziona gultas, kad viņš bija uz nāvi slims, tad ar viņu bija cauri!

— Kas tev pēkšņi notika, Alienora? — Veidolu mainītāja gandrīz vai caururba meiteni ar skatienu.

Viņa grib nolasīt manas domas, meitene atskārta, tūdaļ pat parūpēdamās, lai galvā būtu vienīgi tukšums.

Tas it nemaz nemodināja Sirīnā aizdomas. Viņa bija pieradusi, ka vēlmju iemānītāju atvestajiem vergiem nebija savas gribas un savu domu. — Man vajadzīga jauna verdzene, Alienora, — viņa sacīja pārsteidzoši laipnā balsī un uzmundrinoši pasmaidīja. — Manām personiskajām vajadzībām. Vai vēlies būt mana jaunā verdzene?

— Nēēē! — mežā atskanēja Lauras kliedziens. Vilks izbijies aizjoņoja prom, tā ka milzīgais medību ierocis netrāpīja. Šķēps, kas spēja nonāvēt pat milzīgas mežacūkas, par mata tiesu paskrēja garām tā galvai un, kātam džinkstot, ietriecās priedes stumbrā. Taču vilks gariem stiepieniem atrada skrajāku apvidu un jau pēc dažām sekundēm bija pazudis.