laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Vējš šalca viņai gar degunu, lauvas spārnu vēzieni skanēja ausīs, un garie, gaišie mati kā plīvurs plandījās viņai nopakaļ. Meitene pagrieza galvu uz Persija pusi, kurš sēdēja otra spārnotā lauvas mugurā. Spožajā mēnessgaismā viņa redzēja, ka arī skolotājs izskatās laimīgs. Viņš smaidīdams parādīja paceltu īkšķi — excellent!

Laura atbildēja viņa zīmei un tad piekļāvās sava nesēja kaklam. — Liels paldies... hmm... Kā tevi īsti sauc?

— Mans vārds ir Lateris, madame. Un mans brālis ir Latuss — bet to jau es tiku minējis, ja nemaldos.

— Tiesa gan, — meitene atteica un pēdējo reizi pavērās dziļi lejā — tur viņa ieraudzīja kādu vīrieti, kurš iznāca pa pils sānu durvīm un steidzās uz nomaļu namiņu. Viņam mugurā bija sutana, un viņš zagšus lūkojās apkārt, it kā baidīdamies, vai viņam neseko. Tad tikai Laura redzēja, ka viņam padusē bija pasista bieza grāmata. Droši vien foliants no dārgumu krātuves, meitene nodomāja — bet tad kapelāns jau bija pazudis namiņā.

Lateris un Latuss lidoja cieši blakus cauri maigajai naktij.

— Kur mēs īsti gribam nokļūt? — Laura vaicāja skolotājam, kas viņai atradās labajā pusē, kamēr vējš rotaļājās ar viņas matiem un sidrabainais mēness meta gaisīgu atblāzmu uz glītās sejas.

— Nekurr citurr kā mierrīgā vietiņā, kur varram nekavējoties sagatavoties atceļam, — Persijs, ne sekundi nedomājis, atteica.

Jā, tas droši vien bija labākais, ko viņi varēja iesākt. Kāpēc gan vēl kavēties pagātnē? Zīmoga meklējumi bija izrādījušies velti, tāpēc nebija nekādas jēgas pagarināt ceļojumu sapnī. Gluži pretēji: ja viņi turpinās uzturēties Nežēlīgā bruņinieka laikos, tad tikai nevajadzīgi pakļaus sevi briesmām. Reimārs fon Rāvenšteins nerimsies, iekams nebūs viņus notvēris, un bende...

No šīs domas Laurai gandrīz apstājās sirds. Viņai pārskrēja aukstas un karstas tirpas: protams, bende!

Kā viņa bija varējusi to aizmirst!

— Uz mežsarga māju, ātri! — viņa satraukti uzsauca Persijam.

— Uz mežsarrga majū? — Izbrīns Persija vaibstos drīz vien pārvērtās par īgnu grimasi. — Nedomāju, ka šis būtu vispiemerro-takais brrīdis, lai aplūkotu apkārrtni! — viņš pārmetoši attrauca.

Tikai tad meitenei ienāca prātā, ka skolotājam nebija ne mazākās jausmas, par ko bija runa. Persijs taču nebija dzirdējis Reimāra un Sirīnas sarunu. Viņš nevarēja zināt, ka nāves briesmas draudēja ne tikvien mežsargam, bet arī viņa daiļajai iemīļotajai.

— Mums nav izvēles, Persij! — Lauras balss uztraukumā gandrīz aizlūza. — Silva ies bojā, ja mēs nenāksim palīgā!

— Man nav ne mazākās nojautas...

— Es zinu! — Laura aši viņu pārtrauca un tad mazliet ironiski piemetināja: — Bet tagad nudien nav īstais brīdis gariem skaidrojumiem! — Viņa strauji paliecās uz priekšu. — Aizvediet mūs uz mežsarga namiņu, Lateri, cik viert ātri varat!

— Ar lielāko prieku, madame, — lidojošais lauva atteica.

— Taču jūs piemirsāt ko visai svarīgu.

Lauras sejā parādījās pārsteigums. Piemirsusi?

Ko gan ?

Pēc brīža viņai ienāca prātā: jā, protams, steigā bija pazudis burvju vārdiņš. — Lūdzu, Lateri! — viņa steigšus pačukstēja lauvam.

— To es nebiju domājis, madame.

Nē?

Ak kungs — kas tad vēl?

— Pasaki taču, ko es esmu aizmirsusi! — Lauras balss nepacietībā drebēja. — Lūdzu, Lateri! Runa ir par dzīvību un nāvi!

Taču spārnotais lauva palika pie sava. — Man nudien žēl, madame. Jums vajadzēja labāk ieklausīties meistara Portaka vārdos!

Portaka vārdos? Akmens milzis taču šoreiz bija sarunājis daudz visa kā! Ko gan Lateris domāja? Taču jau pēc dažām galvas lauzīšanā pavadītām sekundēm Laurai pēdīgi atausa gaisma. Kāda es reizēm esmu idiote, viņa zūdījās pati par sevi, tad aši pastiepa roku un pavisam maigi pakasīja lidojošajam lauvam aiz kreisās auss.

Lateris uzreiz ieņurkstējās kā kaķēns. — Brīnišķīgi, madame! — viņš aplaimots nopūtās. — Jums izdodas brīnumlabi. Latus — mums jālido uz mežsarga māju, ātri!

— Tik vien! — otrs lauva atbildēja. — Tad veicīgi griežam pa labi, ja drīkstu lūgt!

— Tu maldies, Latus! — Lateris kaismīgi attrauca. — Kā parasti, atļaušos piebilst. Mums, lūk, jāgriež pa kreisi. Pa kreisi, Latus, pa kreisi!

— Neprāts, brāli, — pa labi!

— Nē, pa kreisi!

— Sacre bleu! — Persija balss aiz dusmām trīcēja. — Apklustiet vienrreiz, nejēgas! Mežsarrga māja irr taisni mums prriekšā, to es zinū pavisam noteikti. Žigli lidojiet turrpu un, johaidī, beidziet vienrreiz strrīdēties!

— Lūdzu, dariet, kā viņš teica! — Laura iečukstēja savam lauvam ausī un viegli paieskāja aiz auss.

— Kā vēlaties, madame, — Lateris atteica. Viņš gan izklausījās mazliet aizvainots, taču paklausīja viņas rīkojumam un kopā ar brāli turpināja laisties taisni uz priekšu.

Lauras lūpas savilkās apmierinātā, šķelmīgā smaidā. Galu galā viņa zināja, ka Persijs pazina šo pili un tās apkārtni labāk par jebkuru citu. Viņš bija izpētījis ne tikai Rāvenšteinas celtniecības plānus, bet arī tuvīnās un tālīnās apkaimes vēsturiskās kartes. Bija tikai viens cilvēks, kurš ar savām zināšanām par pili un tās vēsturi sita pušu Persiju — un tas bija Mariuss Leanders, viņas tēvs.