laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Silvāns paslēpās aiz kāda streipuļojošā vītola un uzmanīgi pavērās augšup uz torņiem, kas slējās mūrim abos galos, tajos stāvēja ik pa diviem sargiem. Arī pa mūra augšu pa pāriem šurpu turpu soļoja bruņinieki melnās bruņās, lūkodami pēc ienaidnieka. Tumsas cietokšņa ieejas vārti atradās dienvidu pusē. Lai nokļūtu tur, Silvānam vajadzēja apiet apkārt visam mūrim. Taču tur nebija nekāda aizsega, un viņu nenovēršami ieraudzīs. Viņam vajadzēja maskēties labāk nekā jebkad. Borborona vīri bija modri kā vanagi, ja viņus pieķēra neuzmanībā, viņiem draudēja nāve. Turklāt pa lielākajai daļai viņi bija trioktīdi, trīsacainas būtnes, kas tumsā redzēja tikpat labi kā dienas laikā, un viņu redze atpalika tikai no pundurmilžu asajām acīm.

Silvāns aši pietupās, ar rokām pasmēla dūņas un ar smirdīgo zampu notriepa matus un seju. Tad viņš kā mežacūka izvārtījās dubļos. No jauna piecēlies, viņš atgādināja golemu, no purva dzimušu briesmoni.

Meža skrējējs slepus paglūnēja uz sargiem. Viņi nepievērsa tam uzmanību, bet gan vēroja tāles. Neviens no viņiem nerēķinājās, ka kāds varētu tuvoties no viltīgā purva puses. Silvāns atstāja aizsegu un steidzās uz pils mūriem. Varbūt viņš paspēs noķert Alienoru, iekams viņa būs sevi pazudinājusi?

Cieši piespiedies pie mūra, rrfeža skrējējs pagriezās ap pils ziemeļrietumu torni, soli pa solim taustīdamies gar bezgalīgo rietumu mūri, līdz nokļuva līdz tā otram galam.

Sirdij dauzoties, viņš paskatījās ap stūri — un bija spiests atzīt, ka ir ieradies par vēlu. Ieejas vārti bija līdz galam vaļā. Vēlmju iemānītāji un bērni melno bruņinieku pavadībā patlaban šķērsoja koka tiltu, kas stiepās pāri pils aizsarggrāvim. Mazliet vēlāk viņi jau bija pazuduši cietoksnī.

Viss.

Viss cauri.

Viņš neko vairs nespēja darīt Alienoras labā!

Silvāns kā pārakmeņojies skatījās uz vārtiem, kas vērās ciet, kad viņu no letarģijas izrāva signāltaures spalgās skaņas. Meža skrējējs sarāvās, un tai pašā mirkli pār viņu nolija bultu lietus.

Silvāns laidās skriet, ko nagi nes. Taču, kaut arī viņa kājas kustējās naskāk nekā jebkad agrāk, meža skrējējs zināja, ka šoreiz diez vai tiks cauri ar veselu ādu.

Laurai ilgi nenācās mocīties gaidās. Dažus mirkļus pēc tam, kad Reimāra vīri bija atkāpušies pilī, viņa no visām pusēm izdzirda šļakstus. Meitene pārsteigta pavērās visapkārt — un atklāja augšējos stāvos izvietotas piķa renes: nelielus mūra izvirzījumus ar iestrādātām atverēm, no kurām iekšpagalmā gāzās šķidrs piķis. Nejauki smakojošā masa ātri vien pletās plašumā. Pēc Nežēlīgā bruņinieka rīkojuma viņa vīri aizdedzināja drānas gabalus un meta to piķa peļķēs. Tās vienā mirklī uzliesmoja, un melnā, liesmojošā straume cauri rēgu armijas rindām tecēja Lauras un Persija virzienā.

Viņi abi satriekti atkāpās. Nu jau varēja manīt svelmi, ko no visām pusēm izstaroja uguns jūra. Viņu sejas, kas bija slapjas no sviedriem, spīdēja liesmu atblāzmā. Kaut arī Portaks ne mazākajā mērā nesajuta uguni, arī viņš atkāpās līdz ar draugiem. Taču pretiniekiem — bruņās tērpto rēgu bija mazāk nekā piecdesmit, kā Laura, pārlaizdama tramīgu skatienu novērtēja, — tas iedvesa jaunu drosmi, jo liesmas viņiem neko nespēja nodarīt. Armija, sargātājiem par izmisumu, ne acu nepamirkšķinot, izsoļoja cauri plaiksnīgajām liesmām, it kā tās būtu vien liega vēja pūsmiņa, un ar mežonīgu neatlaidību atsāka uzbrukumu.

Laurai un Persijam nācās atkāpties no kveldīgā karstuma arvien tālāk, līdz viņi atkal nokļuva kāpņu pakājē.

Nežēlīgais bruņinieks jau atkal bija sapulcinājis savus vīrus.

Viņi, ar kailiem ieročiem izkārtojušies pie ieejas, liedza sargātājiem atkāpties pilī. Labi, Portaks varēja dažus no viņiem izsist no ierindas — taču Lauru un Persiju tas neglāba. Brašuļi bija salasījušies pārāk lielā pārsvarā. Sargātāji bija pagalam, izejas vairs nebija. Gandrīz visu pils pagalmu bija pārņēmušas liesmas, un rēgu bruņinieki nepielūdzami virzījās uz priekšu.

Lauras sejā, raugoties sarkani nokaitētajās bruņās, bija lasāmas nāves bailes. Kā no tālienes viņa pēkšņi saklausīja sev pie auss Portaka balsi: — Lec zvēru valdniekam mugurā, ja gribi tikt tālu gabalā!

Meitene, jūtami apmulsusi, pavērās milzīgajā palīgā. Zvēru valdniekam? Ko tas nozīmēja?

Persijs turpretim tūdaļ visu saprata. — Pasteidzies, Laura! Rrāpies mugurā akmens lauvam, — viņš uzsauca. — Ātri!

Taču Laura nekustējās ne no vietas. Viņa neizpratnē noskatījās, kā skolotājs metās pie spārnotā lauvas kāpņu labajā pusē un uzsvempās tam virsū.

Portaks, ar mērķtiecīgu labās rokas vēzienu aizslaucījis no kāpnēm divus pārdrošus rēgu bruņiniekus, satvēra Lauru kā lelli un uzsēdināja viņu mugurā otram lauvam. Tad viņš, pavērsis rādītājpirkstus pret akmens lauvu tēliem, sacīja: — Jūs, lauvas, kas lielus spārnus nesat un diženās sfinksas brāļi esat, jel klausiet šai nestundā gaismas varu un raisiet no akmens savu garu!