laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Arī Laura un Persijs iesaistījās cīņā. Viņi steigā paķēra pamestos zobenus, kas bija izkaisīti pils pagalmā, un Portakam pie sāniem stājās pret baiso karapulku. Kaudamies ar tādu drosmi, kāda piemīt tikai tiem, kas aizstāv savu kailo dzīvību, viņi atsita uzbrucējus arvien tālāk. Drīz vien viss pils pagalms bija nosēts ar ķiverēm, krūšu bruņām, kāju aizsargiem un ieročiem.

Taču pretinieki nepadevās. Trakojošās Sirīnas uzkurināti, tie nemitīgi gāzās virsū Portakam un sargātājiem, un arī Nežēlīgais bruņinieks bija izlēmis, ka pienācis laiks iesaistīties. Pēc viņa zīmes Bardolfs un četri drosmīgākie brašuļi metās lejā pa kāpnēm, lai no aizmugures uzbruktu ielenktajiem.

Par laimi, viņu bruņas nograbēja tik skaļi, ka Laura laikus pamanīja viņu tuvošanos un paguva uzsaukt akmens milzim:

— Portak!

Gigants apsviedās apkārt, un Laura un Persijs viņu piesedza no mugurpuses, kamēr viņš metās virsū Reimāra vīriem. No varenajiem sitieniem tie gāzās zemē kā mušas, un Reimāram fon Rāvenšteinam nācās atzīt, ka pat viņa drosmīgākie brašuļi pret šo karotāju neko nespēj iesākt. Portaks bija kā neiedomājami spēcīga kaujas mašīna, viņa akmenscietais ķermenis nebija ievainojams.

Taču milzis tostarp bija aizelsies. Viņš veltīja saniknotu skatienu Reimāram, kas stāvēja pie ieejas durvīm, norādīja uz vīriem, kas, izsisti no cīņas, gulēja viņa priekšā uz kāpnēm, un izaicinoši uzsauca viņu barvedim: — Ja drosminieku nava šeit, tad, pienapuikas, labāk beigt!

Nežēlīgais bruņinieks, drūms kā negaisa mākonis, noraudzījās uz saviem pieveiktajiem vīriem un pašķaidīto rēgu armiju, kurai Portaks atkal likās virsū ar pāļu dzinēja cienīgu sparu. Laura jau izbijās, ka Reimārs sūtīs cīņā vēl citus vīrus, kad viņš pieaicināja klāt kādu vasali un tam kaut ko iečukstēja ausī. Vīrs pamāja un sava biedra pavadībā steigšus pazuda pilī. Nu Rāvenšteinas pilskungs stāvēja uz ieejas kāpnēm viens pats un vēsā mierā vēroja izmisīgo cīniņu starp rēgu karaspēku un sargātājiem.

Lauru pārņēma baisa nojauta: Reimāram bija padomā kārtējā ļaundarība. Bet kas gan varēja būt vēl bīstamāks par rēgu armiju un viņa asinskārajiem drauģeļiem?

Silvāns, dziļi pieliecies, taustījās cauri Sēra purvam. Meža skrējējs elsa un pūta vien. Cauri slapjajam audumam, ko viņš bija piespiedis pie mutes un deguna, gaiss gandrīz netika cauri. Plaušas smeldza, un kājas sāpēja. Visapkārt bija tikai tumsa. Ik pa brīdim viņš spēja saskatīt neskaidras aprises vai maldugunis, ar kurām purva gari lūkoja viņu novilināt no pareizā ceļa, lai ievilktu purva dūkstī. Taču visbiežāk viņš neredzēja neko, un tas nomāca arvien vairāk un vairāk. Vai viņam būtu aizmiglojies skatiens? Vai tā bija indīgo sēra tvaiku ietekme, kurus viņš ieelpoja par spīti auduma aizsardzībai? Vai arī drīzāk vainojams bija ilgais laiks līdz rītausmai? Silvāns nezināja. Viņš saprata tikai vienu: doties Sēra purvā pēc tumsas iestāšanās bija neprātīgs pasākums, kas viņam varēja maksāt dzīvību. Jau dienas laikā slepenā taka, kas veda cauri viltīgajam dūksnājam, bija tik tikko samanāma. Naktī pat viņa trenētās meža skrējēja acis nespēja atrast kaut puslīdz drošu zīmi, kas norādītu ceļu. Taču Silvānam nebija citas izejas. Ja viņš gribēja nokļūt pie Tumsas cietokšņa ātrāk par vēlmju iemānītājiem, tad vajadzēja vienkārši riskēt. Viņam nācās akli paļauties uz savu izjūtu — un uz gaismas spēku, kas viņu vadīs.

Kad viņu no tumsas kāds uzrunāja, Silvāns zināja, ka vēl ir uz pareizā ceļa.

— Skat tik, skat tik! — pretī sauca vientuļš purva bērzs, kura balsī skanēja gan prieks, gan pārmetums. — Beidzot tu atkal esi parādījies, neuzticamais!

Silvānu pārņēma neizmērojams atvieglojums. Viņš apstājās un pēc silueta nojauta, ka koks sasveicinādamies dziļi noliec vainagu viņa priekšā. — Pastāsti, kas jauns! Nu, sāc taču, Silvān!

— Man tiešām žēl, — meža skrējējs atvainojās. — Taču man nav ne mirklīša laika. — Un, to sacījis, viņš steidzās tālāk.

— Uz vietas stāt! — Purva bērzs izstiepa visgarākos zarus vīrietim pakaļ, taču nenotvēra viņu. — Man šeit ir tik vientuļi, Silvān! — meža skrējējs vēl izdzirda, iekams pazuda naktī.

Silvāns tagad zināja, kad drīz vien būs sasniedzis purva malu. Viņš neviļus paātrināja gaitu. Sliktā sirdsapziņa, kas viņu mocīja jau dienām ilgi, lika mobilizēt pēdējās rezerves. Kāds viņš tomēr bija stulbenis, kad Morvenai Alienoras klātbūtnē tika stāstījis par vēlmju iemānītājiem! Vajadzēja taču iedomāties, ka meiteni tas tikai uzvedinās uz nelāgām domām. Un nu viņš iekšēji cerēja, ka spēs savu kļūdu arī izpirkt.

Nudien, slāpējošo tvaiku mākonis drīz vien izklīda, un Silvāna priekšā parādījās Tumsas cietokšņa varenais ziemeļu mūris. Austrumos tālo apvārsni iezīmēja gaišāka josla. Ausa rīts.