laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Arī Nežēlīgais bruņinieks vienu brīdi likās gluži vai pārakmeņojies. Viņš izbrīnā nenovērsa acis no Lauras. Tad niknums izķēmoja viņa atbaidošo ģīmi, un Pauršķaidis burtiski ielēca viņam rokā. — Blēdīgie salašņas! — viņš auroja. — Es jums rādīšu, kā mani vazāt aiz deguna! — Un, pacēlis ieroci, viņš jau gāzās virsū.

Šķita, ka ar abiem sargātājiem ir cauri. Nežēlīgais bruņinieks bija pārskaities līdz baltkvēlei. Tad Persijs attapās, izvilka foliantu no tērpa apakšas, un, triekdams no visa spēka to virsū nešpetnajam pundurim, iesaucās: — Sarrgies, Laura! Mums jātiek laukā, ātri!

Viņi joza prom kā zaķi.

Biezā grāmata trāpīja Reimāram tieši pa vēderu, izsizdama no plaušām gaisu un apstādinādama skrējiena vidū. Viņš saliecās uz priekšu un ar sāpēs izķēmotu seju tvēra pēc elpas. No rīkles izlauzās mežonīgs bļāviens, kurā sajaucās mokas un dusmas, un tūdaļ viņš atsāka dzīties pakaļ sargātājiem.

Laura un Persijs bija ieguvuši pavisam mazu handikapu, jo Nežēlīgais bruņinieks, neraugoties uz īsajām kājelēm un ne pārāk atlētisko miesasbūvi, izrādījās daudz žiglāks, nekā viņi bija gaidījuši. Viņš sekoja abiem cieši uz pēdām, un, skrienot lejā pa kāpnēm, Laura jau nobijās, ka tūlīt viņu nogāzīs no aizmugures.

Kāpņu laukumiņā viņa aiz izmisuma nogrūda zemē lielu svečturi, kas paripoja trakojošajam kverplim zem kājām. Reimārs nokrita garšļaukus. Zobens viņam šķindēdams izkrita no rokas.

— Jā! — Laura atvieglota iekliedzās. Viņi bija glābti.

Viņi noskrēja pēdējos pakāpienus un jau bija tikuši līdz ieejas hallei, kuras durvis bija plaši atvērtas, kad atskanēja kāda balss:

— Stāt!

Bēgļi tomēr metās vien tālāk uz izeju. Piepeši un gluži vai no nekurienes viņiem mugurā iepūta spēcīga vēja brāzma. Durvis, kas bija tepat pa tvērienam, skaļi noblākšķēdamas, aizcirtās un nogrieza ceļu uz pagalmu.

17. nodaļa ĻAUNUMA RADĪBAS

Persijs satvēra rokturi, bet tās nekustējās. Ne par milimetru!

Augot izmisumam, Laura un Persijs saskatījās, un skolotājs vēlreiz mēģināja atraut vaļā durvis. Viņš tās raustīja un kratīja, taču ieeja palika slēgta, it kā to būtu aizzīmogojusi kāda burvība.

Mēs esam lamatās, Laurai iešāvās prātā.

Tad viņiem aiz muguras atskanēja aizsmakuši smiekli. Sargātāji apsviedās apkārt — un ieraudzīja bālo Sirīnu, kas stāvēja līdzās gobelēnam. Galvu atgāzusi atpakaļ, viņa smējās, vēderu turēdama.

Arī Nežēlīgā bruņinieka sejā — viņš, Pauršķaidi rokā satvēris, nesteidzīgi kāpa lejup pa kāpnēm, — bija lasāms triumfējošs smīniņš.

Laura un Persijs tomēr ir nedomāja padoties. Iedomājušies vienu un to pašu, viņi piesteidzās pie krācošajiem brašuļiem halles otrā galā, kurus pat durvju aizciršanās nebija iztraucējusi no alkohola apmiglotā miega, paķēra viņu zobenus un, pacēluši kailos ieročus, metās virsū Reimāram un Sirīnai.

Nežēlīgā bruņinieka ģīmi izkropļoja dusmas. —Jūs taču nedomāsit, ka es no jums baidos? — viņš bļāva, siekalām šķīstot. — No muzikanta un no meitenes? — Viņš nostājās abu priekšā un ar plašu vēzienu cirta uz viņu pusi.

Drīz vien izrādījās, ka Laura un Persijs ir viņam līdzvērtīgi pretinieki. Viņi gan nebija raduši cīnīties ar zobeniem, taču gadiem ilgais darbs ar floreti bija viņus pārvērtis par izciliem paukotājiem. Turklāt viņi bija divatā. Viņi veikli devās uzbrukumā pārmaiņus, tā ka Reimāram vajadzēja atsist te vienu, te otru. Turklāt viņam krietni traucēja naktskrekls. Bez ierastajām bruņām Nežēlīgais bruņinieks cīnījās ievērojami piesardzīgāk. Turklāt sargātāji prata zibensātri izvairīties, tā ka Reimārs drīz vien piekusa. Tāpēc cīņa nebija ilga. Laura uzbruka bruņiniekam no labās puses, kamēr Persijs tuvojās no kreisās, un bruņinieks mirkli vilcinājās, nezinādams, ar kuru sākt. Tad Persijs pagrūda savu zobenu uz priekšu un no visa spēka deva cirtienu pa Pauršķaidi — un Reimāram ierocis izkrita no rokas.

Kamēr tas šķindēdams nokrita zemē, gaišmatis pielēca pie bruņinieka, sagrāba viņu ciet un pielika zobena asmeni pie viņa kailā kakla. Reimārs sastinga un neuzdrošinājās ne pakustēties. Viņš juta, ka Persijs to domā nopietni.

Līdz nāvei nopietni.

Laura vēl nekad nebija redzējusi savu skolotāju tādu. Viņa sejā bija parādījusies dzelžaina izlēmība, un viņš pagriezās pret melno burvi, kura bija sekojusi cīņai, pati neiesaistīdamās. — Atverr durr-vis! — viņš tai uzsauca. — Vai arī tavam drraudziņam gals klāt!

Sirīnas reptiļa acis tumsā kvēloja. — Nelga tāds! — viņa šņāca kā satrakota odze, un Laurai atkal sekundes simtdaļu rādījās, ka uz kakla viņai ir čūskas galva. — Tu taču neiedomāsies, ka vari mani piespiest! — To teikusi, viņa samiedza acis šaurās spraudzi-ņās un pavērās visapkārt. Pie sienām viena pēc otras gaiši uzliesmoja lāpas, apspīdēdamas halli drebulīgi spokainā gaismā.

Taču ar to nebija gana: Sirīna pastiepa lūpas uz priekšu un pūta. Laura un Persijs sajuta tik spēcīgu vēja brāzmu, ka tā viņus gandrīz nogāza no kājām.