laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Viņi atkāpās arvien tālāk, neuzkrītoši tuvodamās kāpnēm, kas veda lejup uz sazaroto pagraba labirintu pils dzīlēs.

Sirīna laikam bija nojautusi viņas plānu. — Tramiksorl — viņa uzšņāca savam radījumam. — Tramiksor! Tramiksor!

Šis vārds var nozīmēt tikai “Nogalini viņus!”, Laurai iešāvās prātā.

Monstrs aurodams sita uz sargātāju pusi. Kaut gan Laura pieliecās, viņu skāra viens nags, notriekdams zemē. Lemurs jau pasniedzās uz viņas pusi, kad Persijs pielēca klāt no sāniem, ietriekdams tam krūtīs zobenu. Smagais asmens tomēr atlēca kā no akmens un vidū pārlūza uz pusēm, kamēr skolotājs tika nokratīts kā uzmācīga muša.

Taču Persijs nepadevās. Viņš paķēra no sienas lāpu un iegrūda to nezvēram sejā. Lemurs iztaisnojās, atgāza galvu līdz pleciem un izgrūda tādu rēcienu, ka halle nodrebēja. Persijs piesteidzās pie Lauras un palīdzēja viņai. Tad viņi metās uz pagraba kāpnēm un pazuda lejā tumsā.

Briesmonis, savas pavēlnieces mudināts, mina viņiem uz papēžiem.

Nepagāja necik ilgs laiks, līdz sargātāji bija sasnieguši pagraba galveno eju. Lai gan skaidri bija dzirdama vajātāja dauzīšanās, Laura apstājās, paķēra no sienas vienu no nodzisušajām lāpām un lūkoja to aizdedzināt, liekot lietā sev dāvātās spējas.

Persijs viņu nervozi vēroja. — Pasteidzies, Laura! Nedrrik-stam kavēties ne mirrkli ilgāk, ja grribam paglābties no tā brries-moņa. Turrklāt tagad viņš varrēs mūs labāk saskatīt.

Laurai, neraugoties uz nāves draudiem, vajadzēja pasmaidīt. Persijs vēl joprojām nebija atskārtis, kas viņai padomā! — Aizmukt mēs no viņa pagrabā tāpat nevaram, — viņa mierīgi atteica.

— Ja vien tev nav zināms ceļš uz bezgalīgo eju un slepenajām durvīm, kas ved uz vītņu kāpnēm, kuras beidzas pagalmā.

Skolotājs papurināja galvu.

— Nu redzi! Taču bez gaismas es šai ejā nekad neatradīšu to, ko meklēju!

Tai pašā mirklī lāpa aizdegās, apgaismodama šauro, velvēto eju — tāpat arī lemuru, kas, aurodams aizsmakušā balsī, pagriezās ap stūri.

— Laižamies, Persij! — Laura iesaucās un metās skriet. Kamēr viņi joza pa līčločainajām ejām, meitene šad tad bailīgi atskatījās pār plecu, lai redzētu briesmoni, kas rībot un dārdot vai bija viņus panācis. Sargātājiem bija paveicies, jo lielā auguma dēļ viņš varēja tikt uz priekšu tikai saliecies. Dažas ejas bija tik šauras, ka caur tām viņš varēja izspraukties tikai ar pūlēm. Tas tikai vairoja viņa niknumu, jo velvēs arvien biežāk atbalsojās pērkona dārdiem līdzīgie kliedzieni.

Laura bez grūtībām atrada eju, kura it kā veda uz Reimāra dārgumu krātuvi. Un tad Persijs beidzot atskārta, ko viņa ir iecerējusi.

— Atars* — nav slikti, mademoiselle\ — viņš uzslavēja, bet tad pēkšņi kļuva bāls kā krīts.

— Kas tev ir?

— Grriestu iebrrukuma imitācija, — Persijs paskaidroja, izmisumam augot augumā. — Ja tas jau ir ierrīkots un eja aiz-berrta arr akmeņiem, tad tavs plāns ir veltīgs!

Laura pārbijās. Persijam bija taisnība! Ja šis šķērslis, ko viņiem toreiz bija izdevies pārvarēt tikai ar akmens milža palīdzību, jau pastāvēja, tad viņi bija lamatās — neglābjami pazuduši!

Ak nē!

Masīvais stāvs, kas piepildīja gandrīz visu eju, tuvojās, viņus apņēma pretīga smirdoņa.

Ko viņiem darīt? Vai tiešām mesties skriešus nezināmajā ejā, lai, iespējams, dabūtu galu strupceļā? Vai varbūt bēgt tālāk pagraba labirintā, labi zinot, ka viņi neizmuks no lemura ķetnām un tikai novilcinās nāves brīdi?

Domas Lauras galvā mežonīgi šaudījās. — Nāc, Persij! — viņa beidzot sacīja un izlēmīgi devās iekšā ejā, kas veda uz nekurieni.

Nezvērs jau bija klāt. Laura juta mugurā viņa karsto elpu, no tā aurošanas viņai sāpēja ausis. Viņa steidzās uz pagriezienu, aiz kura izšķirsies viņu liktenis. Vai nu viņiem paveiksies un milzīgā akmeņu kaudze, kas imitēja ejas iebrukumu, vēl neeksistēja, vai arī...

Laura pat neiedrošinājās iedomāties, kas tad notiktu!

Elpu aizturējusi, viņa pameta skatienu ap stūri — un bezgala nopriecājās. — Jā! — viņa gavilēja. —Jā!

Eja bija brīva. Nekas netraucēja doties uz priekšu.

Arī Persijs atviegloti uzelpoja. — Mon Dieu! Kāda laime!

— Laimējas tikai tiem, kas to ir pelnījuši! — Laura īdzīgi attrauca un pat nemanīja, ka runā tikpat vecišķi pārgudri kā viņas brālis. — Tagad taisies uz priekšu, citādi viņš mūs vēl notvers!

Viņai bija taisnība, un kā vēl! Lemurs bija pietuvojies jau tik cieši, ka gandrīz spēja viņus sagrābt. Viņa nagainajai rokai pietrūka tikai centimetra, lai noķertu Persiju aiz drānām.

Viņi ņēma kājas pār pleciem. Bija svarīgi sākt ar kārtīgu ieskrējienu, lai pārlēktu pāri grīdā paslēptajām lamatām. Kārtīgs ieskrējiens — un kārtīgs lēciens! Ja viņi netrāpīs precīzi, tad...

— Lec, Persij! — Laura kliedza. — Tagad! — To teikusi, viņa atspērās. Meitene aizvēra acis, lidodama pa gaisu. Kaut arī lēciens neilga vairāk par divām sekundēm, viņai šķita, ka paiet vai puse mūžības — tomēr viņa piezemējās otrpus slazdam. Persijs viņai sekoja. Arī viņš bija piemānījis nomaskēto caurumu.

Izdevās! Viņiem izdevās!

Dažus metrus aiz nāvējošajām lamatām viņi apstājās un pagriezās atpakaļ.