laura un Septiņu mēnešu zīmogs

— Es zinu, ka tu savu brāli mīli vairāk par visu, Alienora, un varu saprast, ka baidies no visļaunākā. Bet tavām bailēm nav pamata, tici man! Arī tad, ja nevaru pateikt, kur Alariks šai mirklī atrodas vai kad viņš atgriezīsies pie mums Grāla pilī, esmu tomēr pilnīgi drošs, ka viņš vēl ir dzīvs.

— Kā gan jūs varat to zināt, kungs? — Alienora sadrūvējusies paskatījās Gaismas glabātājā, un viņas balsī bija saklausāms izmisums, kas mocīja meiteni. — Nupat jūs atzināt, ka neesat gaišreģis, — un tagad apgalvojat ko tādu!

Vecais vīrs smaidīdams pašūpoja galvu. Saules stari, kas tieši iespīdēja pa logu, apveltīja viņa baltos matus un garo bārdu ar liegu mirdzumu. Laika rats, zelta rota, ko viņš vienkāršā ķēdītē bija aplicis ap kaklu, spoži iezaigojās un atspoguļoja gaismu. — Ir daudz lietu, kuras var zināt, tās neredzot, meitiņ. Ar sirdi bieži vien var redzēt labāk nekā ar acīm — un man šķita, ka arī tev, Alienora, tas ir zināms.

Meitenes vaigi kaunā piesarka. — Protams, jums taisnība, — viņa aizsmakušā balsī atbildēja. — Piedodiet jel manu nesavaldību, tas nekad...

— Būs jau labi! — Vecais vīrs pārtrauca Alienoru un mierinot aplika viņai roku ap pleciem. — Tev nav nekāda iemesla sev kaut ko pārmest. Tava izturēšanās tikai apliecina, cik ļoti tu raizējies par savu brāli, un tā ir laba zīme. Bet nu gan ej — tevi jau noteikti gaida Morvena!

Alienora satrūkās. — Protams, — viņa steigšus sacīja, — gandrīz vai biju aizmirsusi. — Paklanījusies viņa steidzās pie dziednieces uz pils slimnīcas spārnu. Viņa tieši grasījās atvērt durvis, kas veda uz gaiteni, kad Eliziona balss apturēja meiteni.

— Alienora!

Meitene apgriezās. —Jā, kungs?

— Nekad neaizmirsti, ko tev mācīja vecāki, kad vēl miti Gleisenhallas pilī Zelta zemē: uzticies gaismas spēkam — un tavas cerības nekad nebūs veltas! — To teicis, viņš pagriezās un apsēdās krēslā, kas stāvēja netālu no kamīnā plīvojošajām liesmām.

Kad Alienora bija aizvērusi durvis, viņa brītiņu vēl uzkavējās gaitenī. Meiteni pārņēma viegls reibonis, kājas drebēja, un ceļgali bija mīksti kā vate. Viņa žigli atspiedās pret sienu, uz mirkli aizvēra acis un dziļi ieelpoja, līdz vājuma lēkme bija garām. Tad viņa tikko manāmi pašūpoja galvu.

Alienora bija vīlusies. Viņa tik ļoti bija cerējusi, ka Gaismas glabātājs spēs izkliedēt bailes, kuras meiteni mocīja un kurām viņa vairs nespēja pretoties. Bailes, ka viņa nekad vairs neredzēs brāli. Jo viens viņai bija skaidrs: noticis kaut kas briesmīgs, citādi Alariks jau sen būtu atgriezies pie viņas. Beigu beigās stepes ponijs, ar ko viņš bija jājis uz vārtiem, nākamajā dienā bez jātnieka bija atgriezies pie Blāzmoraldas mūriem. Viņam noteikti bija kas atgadījies, citādi viņš savu bērīti nekad nepamestu. Taču brālis nebija devis nekādu dzīvības zīmi, kaut arī viņam vajadzēja zināt, cik ļoti māsa pēc viņa ilgojās. Katru dienu, kad no Alarika nebija ne vēsts, viņas bailes auga augumā. Un piepeši Alienora saprata, ka bija tikai viens risinājums: viņai pašai vajadzēja doties ceļā, lai sameklētu Alariku, kaut arī tāpēc uz spēles būtu likta viņas dzīvība.

2. nodaļa NOSLĒPUMAINĀ PAZUŠANA

Laura skaļi iekliedzās. Viss bija cauri. Glābiņa vairs nebija. Vienīgi brīnums varēja viņu pasargāt no iegāšanās Elles rīklē. Bezdibenis rēgojās tikai dažu metru attālumā.

Laurai dzīvību izglāba vecs koka stumbrs. Tas, kaut arī pilnīgi paslēpies zem sniega segas, par laimi, slējās augšup tik tālu, ka viņa pret to atdūrās ar dibenu, un slīdēšana pēkšņi beidzās. Šķita, ka mugurā piepeši bija iedzīts nokaitēts dzelzs iesms. Tomēr pār sāpēm virsroku guva neizmērojama atvieglojuma sajūta. Pasaule vēl kā malstrēms griezās Lauras acu priekšā, taču mežonīgais karuselis drīz vien pierima, un viņas skatiens noskaidrojās. Viņa apjukusi raudzījās bezdibenī. Varēja redzēt putojošo kalnu strautu, kas Elles rīkles apakšā čaloja savā klinšainajā gultnē. Pat pēdējo dienu spēcīgais sals nebija spējis to iekalt važās. Laurai sametās slikta dūša, un viņa juta, kā aizžņaudzas kakls.

Nu jau klāt bija arī Kēvins. Aizelsies viņš apstājās līdzās Laurai un pārliecās pāri: — Vai ar tevi viss kārtībā? Vai tu sasities?

Laura saviebās. — Nezinu, — viņa novaidējās. — Man liekas, viss kārtībā.

Viņa lēnām mēģināja piecelties. Kaut arī visur smeldza, tas izdevās gandrīz bez pūlēm. Viņa uzmanīgi pakustināja rokas un kājas, pagrozīja galvu un izstaipījās — viss bija vesels. Nekas nebija lauzts, un izskatījās, ka arī saites, cīpslas un muskuļi ir pārcietuši šaušalīgo kritienu bez nopietnām sekām. Tikai mugurā bija jūtama arvien stiprāka pulsējoša sāpe, un kreisais vaigs sūrstēja. Tas bija nobrāzts un nedaudz asiņoja.

Kēvins vēl joprojām noraizējies skatījās meitenē. — Vai ļoti .slikti?

— Būs jau labi, — Laura atteica un izmocīja smaidiņu.

Zēns atviegloti uzelpoja. — Kāda laime! Izskatījās pavisam

draņķīgi. Kas tad notika? Tev taču šajā vietā nekad nebija problēmu, vai ne?