laura un Septiņu mēnešu zīmogs

— Tāpēc ka es biju pārliecināts — un vēl joprojām esmu —, ka tu vēl neesi gana nobriedusi, lai aptvertu zīmoga neizmērojamo mistēriju! Saproti jel, Laura, tavi īpašie spēki vēl nav tiktāl pilnveidoti, lai tu varētu ķerties pie šā grūtā uzdevuma. — Viņš uzmeta savai aizbilstamajai lūdzošu skatienu un turpināja pieklusinātā balsī. — Diemžēl Dominiks domāja citādi.

— Un tāpēc viņš man slepus uzdeva to zīmogu sameklēt?

— Jā. — Aureliānā balss skanēja raizīgi. — Viņš tev pastāstīja par Septiņu mēnešu zīmogu pret manu gribu — un, iespējams, tas maksāja viņam dzīvību. Jo tumsas piekritēji, protams, visiem spēkiem gribēja panākt, lai tu neuzzinātu šo mistēriju.

Laura klusēja. Kaut arī viņa visu līdz galam nesaprata, tomēr noprata, ko profesors grib teikt. — Pieņemu, Ica jūs nevarat man pastāstīt, kas ar to zīmogu īsti ir un kur es to varu atrast?

Pāri Aureliānā sejai pārslīdēja liegs smaids. — Pilnīgi pareizi, Laura. Katrs no mums spēj aptvert eksistenciāli svarīgās patiesības tikai tad, ja pats tās atrod un izjūt uz savas ādas. Dzīves noslēpumi nav tikai teorija, tie jānoskaidro katram cilvēkam pašam. Vienīgi tad tie iegūst pilnu spēku. Jo īpaši tas attiecas uz varu, kas saistīta ar Septiņu mēnešu zīmogu. Tā ir tik stipra, ka spēj aizsargāt Apskaidrības kausu no tumsas piekritēju tīkojumiem. Ja tu atklāsi tā noslēpuma, tas tev palīdzēs izpestīt tēvu no Tumsas cietokšņa un izpildīt savu lielo uzdevumu. Taču vairāk es tev pie labākās gribas nevaru izpaust, Lauriņ.

No Lūkasa Laurai šoreiz jēgas bija maz. Turklāt viņš bija izdarījis visu, kas bija viņa spēkos, lai palīdzētu māsai — bet diemžēl bez panākumiem. Un tas viņam pamatīgi koda kaulā. — Man nudien nav ne jausmas, ko vēl varētu izdarīt, Laura! — Viņš bēdīgi skatījās sava datora monitorā. — Pārbaudīju visus man zināmos interneta meklētājus ar visiem atslēgas vārdiem, kādus vien var iedomāties, un izložņāju visus man pieejamos zinātniskos arhīvus. Un to, kā labi vari iedomāties, ir kaudzēm! Taču rezultātu nebija nekādu. Rien.⁷ Zero.⁸ Viss ir gluži kā noburts, Laura. Neesmu atradis nevienu lietojamu norādi, kas mums palīdzētu atrast to zīmogu!

— To es varu tikai apstiprināt! — Kēvins norūpējies pievienojās istabas biedram. — Laikam gan nav nekā tāda, ko Lūkass nebūtu pamēģinājis. — Zēns nožēlā paraustīja plecus. — Bet rezultāts ir tāds, ka vai kaukt gribas.

Laurai piepeši sametās pavisam šķērmi ap dūšu. Ja jau pat viņas desmitreiz gudrākais brālītis nevarēja palīdzēt, kurš tad vēl? Mis Mērijai un Persijam Valjantam nebija nekādas jēgas taujāt, tik daudz bija skaidrs. Turklāt nerakstītais sargātāju likums viņiem aizliedza izpaust skolniecei zīmoga noslēpumu.

Protams, arī Kajai nebija ne mazākās nojausmas, kad Laura viņai pavaicāja par zīmogu. Tobrīd viņas pēc vakariņām šķērsoja lielo halli, dodamās uz savu istabu. — Žēl gan, — draudzene atteica, — bet par tādu zīmogu es savu mūžu neko neesmu dzir-dējusi. Un visi pārējie, kam vien es pajautāju, arī nav. Ja tu gribi zināt, ko es īstenībā domāju, Laura: man tā vien sāk likties, ka tā jocīgā zīmoga vispār nav!

— Ak tu, nelga tāda! — Laura sarāvās, izdzirdusi pārmetošo balsi, kas atskanēja viņai aiz muguras. Meitene uzreiz to pazina. Viņa apstājās, pagriezās apkārt un paraudzījās eļļas gleznā pie halles sienas, no kuras baltā ģērbā tērpusies Silva raudzījās Kajā ar pārmetošu skatienu, tad neizpratnē papurinādama galvu. — Kā cilvēks var būt tāds nejēga!

Laurai paspruka smaidiņš. — Neesi tik stingra pret Kaju, — viņa lūdza skumīgo sievieti gleznā. — Viņa nepieder pie mums, sargātājiem, un tāpēc daudz ko nespēj pareizi saprast.

— Tas vēl nav iemesls to vienkārši apšaubīt! — Silvas sejā bija lasāms klajš pārmetums, un viņa vēl joprojām nosodoši skatījās Kajā.

Resnulīte uzmeta Laurai aizdomīgu skatienu. — Vai tev sākas tas, kas man liekas, vai arī esi pavisam sagājusi sviestā?

Laura mierinoši uzsmaidīja Kajai. Viņa jau zināja, ka tikai sargātāji spēj saskatīt pārmaiņas vecajā gleznā. Atšķirībā no viņas draugiem vai skolasbiedriem tikai sargātāji varēja sarunāties ar nelaimīgo Silvu. Kāds tur brīnums, ka Kaja bija apjukusi! — Nebaidies, ar mani viss kārtībā. Es tikai vēl gribu drusciņ aprunāties ar Silvu, tad es visu izskaidrošu.

— Lai nu būtu, — Kaja nepārliecinoši norūca un palika stāvam blakus draudzenei.

Laura no jauna pievērsās sievietei eļļas gleznā. — Vai tu gribi sacīt, ka zini, kas tas zīmogs īsti ir?

— Domāju gan! — Silva dāvāja Laurai skumju smaidu, ko tomēr izdzēsa šaubas. — Tomēr gluži droša neesmu. Ja pareizi atceros, tad reiz man pašai piederēja šis zīmogs. Vismaz Nežēlīgais bruņinieks apgalvoja, ka tikai zīmogs varējis man dot spēku, lai viņam pretotos. Tālab viņš arī parūpējās, lai es to pazaudētu. — Vēl bridi viņa domīgi lūkojās Laurā, tad skatiens atkal aizslīdēja tālumā. Silva sastinga, un gleznā viss bija tā, kā iepriekš.

Kaja nepacietīgi piebikstīja draudzenei. — Ko viņa teica, Laura? Stāsti taču!

Laura nelikās ilgi lūgties.