laura un Septiņu mēnešu zīmogs

— Maleahija slepenajā atklāsmē, kas pieder pie šiem pašiem apokrifiem un kuras pastāvēšanu Vatikāns ietiepīgi noliedz kopš tās atklāšanas, ir rakstīts: “Kad būs pienākusi patiesības diena, pie debesīm parādīsies septiņi mēneši; un tikai tie varēs iziet pa vārtiem, kuriem piederēs zīmogs.” To interpretē kā nepārprotamu norādi uz Septiņu mēnešu zīmogu. Šis zīmogs esot visspēcīgākā vara zemes virsū. Tas darot iespējamu neiespējamo, dodot spārnus, spējot pārvietot kalnus, un tā īpašnieks taisnā ceļā varot nokļūt paradīzē.

— Ja tā ir tiesa, tad taču šim zīmogam jābūt neiedomājami vērtīgam.

— Redzi nu, Laura. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka cilvēki laiku pa laikam ir drudžaini mēģinājuši atrast šo noslēpumaino zīmogu. Veseli leģioni dižciltīgo un vienkāršo ļaužu, bruņinieku un zagļu, grēcinieku un svēto, avantūristu un zinātnieku gadsimtiem ilgi ir devušies šī mistiskā dārguma meklējumos. Neviens ceļš viņiem nebija par garu, nevienas mocības par lielām un neviens līdzeklis par netīru, lai nokļūtu pie mērķa, — turklāt neviens no viņiem nezināja, kas īsti jāmeklē.

Lauras sejā jautās pārsteigums. — Vai tad viņi nezināja, ko meklē?

Austrums domīgi pašūpoja galvu. — Nē — jo šo teiksmām apvīto zīmogu gandrīz neviens nebija skatījis pats savām acīm. Līdz šai baltai dienai nav nedz uzticama tā apraksta, nedz arī neapstrīdama attēla. Visos laikos zinību vīru un gudro uzskati par tā izskatu ir bijuši tikpat pretrunīgi kā viedokļi par tā izcelšanos.

Laura pavirzījās tuvāk profesoram, lai nepalaistu garām nevienu viņa vārdu.

— Daži domāja, ka tas ir saistīts ar Ēģiptes faraoniem, — viņš klusā balsī turpināja. — Astronomi to esot izkaluši no tīra zelta, kad atklājuši vienreizīgu planētu konstelāciju, kurai tika piedēvēti vareni kosmiski spēki. Citi savukārt apgalvo, ka Mozus esot licis to izliet no zelta teļa atliekām, lai cilvēcei atgādinātu, ka nedrīkst novirzīties no pareizā ceļa. Vēl citi savukārt ir pārliecināti, ka šo zīmogu kādreiz pielūguši teiksmainās Atlantīdas iedzīvotāji, taču laika gaitā ticība pazudusi, un tādēļ šī zeme bijusi lemta bojāejai un iznīcībai.

Laura jautājoši piemiedza acis. — Tad sanāk, ka Atlantīda patiešām ir pastāvējusi?

— Daudzi cilvēki tam tic, — profesors nopietni atteica. —Jau grieķi un romieši senatnē nodarbojās ar šī teiksmainā kontinenta mīklu — un tādēļ arī mums nevajadzētu izslēgt iespēju, ka šī stāsta pamatā varētu būt graudiņš patiesības.

— Jo aiz lietu ārējā veidola var slēpties daudz vairāk, nekā nojauš lielākā daļa cilvēku, — Laura domīgi nomurmināja.

Austrums Aureliāns pavīpsnāja. — Tieši tā — kā jau tu pati lāgiem esi pieredzējusi! Bet atgriezīsimies pie Septiņu mēnešu zīmoga: daži uzskata, ka tas esot darināts no to naudas mijēju un augļotāju monētām, kurus Jēzus patrieca no tempļa Jeruzālemē, jo viņi no Gara mājvietas to bija pārvērtuši par Mamona un alkatības perēkli. Redzi, Laura, priekšstati par zīmoga izcelsmi ir tik atšķirīgi! Vienā ziņā tomēr visas teorijas pārklājas...

Profesors apklusa un apmierināts nopētīja meiteni, kura ieintriģēta viņā lūkojās. Laura gandrīz neuzdrošinājās elpot, vaigi viņai kvēloja un acis mirdzēja, tik ļoti viņu bija aizrāvis direktora skaidrojums.

Beidzot Austrums Aureliāns turpināja: — Visi ir vienisprātis par tiem brīnumainajiem spēkiem, kas piemīt šim zīmogam un lieliski izskaidro gadu simteņiem ilgos meklējumus. Bet tieši tāpat, kā dzīšanās pēc Svētā Grāla ir palikusi velta līdz pat mūsu dienām, tā arī Septiņu mēnešu zīmoga meklējumi nav guvuši panākumus. Par Svēto Grālu vismaz varēja atrast daudzas konkrētas ziņas, taču niecīgās norādes par Septiņu mēnešu zīmogu beigu beigās veda tukšumā.

Laura apjukusi pavērās profesorā. — Vai tas nozīmē, ka Septiņu mēnešu zīmogu neviens tā arī netika uzgājis?

— To es neteicu, Laura. — Meitene saklausīja Aureliānā balsī pārmetošu noti. — Gluži pretēji: cilvēkiem arvien no jauna ir izdevies izdibināt tā noslēpumu — taču viņi visnotaļ saprotamu iemeslu dēļ šīs zināšanas paturēja pie sevis. Lielum lielajai daļai tomēr nekas neizdevās, un, par spīti visiem pūliņiem, viņi nespēja atrisināt šo mīklu. Tā reiz ir gadījies, ka mūs, cilvēkus, nekas nenomoka vairāk kā problēma, ko mēs nespējam atrisināt, vai noslēpums, kuru nespējam atklāt. Vēl jo vairāk tad, ja tas mums ir ārkārtīgi nozīmīgs. Tātad nav nekāds brīnums, ka daudzi no šiem nelaimīgajiem krita dziļā izmisumā un depresijā, — un šo likteni es tev gribēju aiztaupīt, Laura!

Skolniece neziņā paskatījās profesorā. — Tagad es vispār neko vairs nesaprotu, — viņa sacīja. — Šis zīmogs ir neiedomājami vērtīgs un var man ļoti noderēt! Jūs taču pats nupat to apgalvojāt.

— Protams — jo tā arī ir! Septiņu mēnešu zīmogam nudien pieder lielākā vara šai saulē, un tumsas piekritēji ne no kā nebīstas tik ļoti kā no spēka, ko tas izstaro, bet...

— Ko — “bet”?

— ... bet man likās, ka ir par agru tev to uzticēt.

— Kāpēc gan? — Lauras sejā bija parādījusies mokpilna izteiksme.