laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Zēns bija ne mazāk pārsteigts kā meitene. — Daudzkārt lūdzu mani atvainot, taču es tevi nepazinu. Bučmūlis bija tik satraukts, ka es nodomāju — viņam pakaļ dzenas tumsas spēki vai kāds no tumsas piekritējiem.

— Kāds no tumsas piekritējiem? — Piecēlusies un izpurinājusi no matiem salmus, Laura neticīgi pavērās gaišmatainajā zēnā.

— Kā tu zini par tumsas piekritējiem, Alarik?

Pusstundu vēlāk Laura par visu bija lietas kursā. Kamēr viņa noņēma savam rumakam seglus un ieveda viņu steliņģī, Alariks izstāstīja par aizraujošajiem piedzīvojumiem, kādos bija iekūlies kopš ziemas saulgriežiem.

— Tad tu patiešām izgāji cauri burvju vārtiem? — Laura nespēja aptvert.

— Jā. Es gan vairs nezinu, ko tiku cerējis iegūt. Varbūt tā bija viena no ašajām idejām — vai varbūt es noskaitos par to, ka mans pavēlnieks, Paravains, nebija ļāvis pavadīt viņu pie vārtiem. Katrā ziņā es paslēpos netālu no viņa un ieslīdēju iekšā, kad viņš vienu brīdi zaudēja modrību.

Meitenes acis iepletās. — Un tad? — Viņa izdvesa.

— Tad ap mani bija tikai un vienīgi gaisma. It kā es būtu ievilkts spožum spožā tunelī. Man bija te auksti, te karsti, tad man apkārt sagriezās traks starojošas gaismas virpulis. Sāka reibt galva, un es jau nobijos, ka zaudēšu samaņu, bet pēkšņi attapos uz mazas saliņas.

— Uz Spokezera saliņas?

Alariks paraustīja plecus. — Nav ne jausmas, kā jūs dēvējat tos ūdeņus. Tikko biju tur ieradies, tad parādījies tu — un, kad zirgs tevi aiznesa atpakaļ pāri ezeram, atpakaļ doties bija jau par vēlu. Burvju vārti jau bija aizvērusies...

— Es zinu, — Laura pārtrauca. — Tāpēc es arī nevarēju kausu aizvest atpakaļ uz Avanterru, jo biju atnākusi par vēlu. Tātad tu slēpies Rāvenšteinas parkā, līdz tevi atrada Atila Morduks?

— Jā, tas īgnais vīrs ar meloņgalvu. Viņš mani ar profesora braucamrīku...

— Tu domā — auto, — Laura pavīpsnādama viņu pārtrauca.

Zēns atbildēja viņas smaidam. — Pareizi — viņš mani ar profesora auto aizveda uz klosteri. Jūsu pasaulē man ir tik daudz kā jauna, ka vēl joprojām nevaru uzreiz atminēties pareizos nosaukumus.

Lauras seja noskaidrojās. Viņa pamazām saprata, kā tas viss saiet kopā. — Saprotu, — viņa sacīja, atvadīdamās paplikšķināja Viesuļa kaklu un izgāja no steliņģa. — Un pēc pātera Dominika slepkavības viņi tevi atveda uz šo sētu?

Viņai par pārsteigumu, Alariks papurināja galvu. — Nē. Tas vīrs, ko jūs dēvējat par Austrumu Aureliānu, mani aizveda no turienes jau labu laiku iepriekš. Divas dienas pēc tam, kad tu pirmoreiz ieradies klosterī ar abiem zēniem.

Laura apjuka. — Ko?

— Es toreiz biju tikpat pārsteigts kā tu tagad. Bija jau pēcpusdiena, kad Aureliāns man atbrauca pakaļ.

— Kāpēc tad tā?

— Viņš paskaidroja, ka es tur vairs neesot drošībā. Pāters Dominiks domāja tāpat. Apvaicājoties par iemeslu, saņēmu tikai izvairīgas atbildes. Tas esot tikai manis paša labā, profesors teica, un man vajagot viņam uzticēties.

— Un kopš tā laika tu mitinies Nikodēma sētā?

Alariks pamāja. — Jā. Bet to, protams, neviens nedrīkst zināt.

Aureliāns un tas zemnieks man piekodināja uzmanīties vēl vairāk nekā klosterī, kur es uzdevos par novici. Tāpēc es katrreiz slēpjos, kad sētai kāds pienāk kaut tikai tuvumā — vienalga, lai kas tas arī būtu. Un, ja Bučmūli nebūtu pārņēmusi tik šausmīga ziņkārība, tad arī tu mani noteikti nebūtu atradusi.

Viņš maigi pakasīja vēderu svūpijam, kas sēdēja viņam uz pleca un kāri grauza ābolu. Zvēriņš omulīgi ņurrāja kā mazs kaķēns.

Laura pārmetoši paskatījās zēnā. — Bet tev nevajadzēja uzreiz klupt man virsū. Tu taču varēji mani atpazīt, un tev noteikti jau bija skaidrs, ka es piederu pie sargātājiem un esmu gaismas karotāja.

— Tev taisnība, — Alariks aizlauztā balsī atbildēja. — Bet es jau tev teicu — šeit, uz Cilvēkzvaigznes, man viss ir tik svešs. Es nevienu nepazīstu un ne uz ko īsti nevaru paļauties, un tāpēc... — Zēna sejā parādījās sāpju pilna izteiksme. — Man ļoti žēl, Laura.

Laura līdzjūtīgi paskatījās viņā. Alariks droši vien jutās vienkārši šausmīgi — tik tālu prom no mājām, un paļauties viņš varēja gandrīz tikai pats uz sevi. Un vēl ļaunāk: viņam arvien nācās raudzīties, lai viņu neatrod neviens svešinieks. Saprotams, ka tik nelāgā stāvoklī ne vienmēr nāca pareizā reakcija.

— Varbūt tas tev būs visai vājš mierinājums, — viņa draudzīgi sacīja, — bet apsolu kopš šā brīža rūpēties par tevi, cik labi vien iespējams.

Nākamajā brīdī Laura tomēr noskaitās par savu aizkustinājumu, jo Alariks šķelmīgi pasmaidīja.

— Ļoti cēli no tavas puses, bet tas nav vajadzīgs. Gan jau tikšu galā. Mūs, ieroču nesējus, māca pārciest vislielākās grūtības nevaidot un nežēlojoties, nevis uzvedoties kā memmesdēliņiem vai skuķiem!

Lauras piere apmācās. — Nu, vai zini! Es tev tūlīt parādīšu, kā uzvedas skuķi! — viņa piedraudēja zēnam ar dūri, bet tad tomēr atbildēja viņa jautrajam smīniņam. — Tev paveicies, ka man tagad jāiet, jo man vienam kungam jāuzdod dažs labs steidzams jautājums!

13. nodala SEPTIŅU MĒNEŠU ZĪMOGS