laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Viesulim taisnība, meitene nodomāja, mums vajadzētu pazust pēc iespējas ātrāk, — un viņa metās pie kumeļa. Piepeši Laura paklupa pār kādu šķērsli un izstiepās visā garumā. Viņa atkal pietrausās kājās — labais ceļgals-drusku sāpēja — un izbrīnīta nopētīja izcilni, aiz kura bija aizķērusies. Meitene ziņkārīgi pieliecās un atbīdīja sāņus izkaltušo zāli un efeju vijas. Parādījās pelēks akmens, kurā bija iekalts gandrīz neatšifrējams uzraksts.

Tas laikam bija kapakmens, jo vienīgie vārdi, ko Laura spēja izlasīt, bija Requiescat in pace. Kaut gan viņa nemācījās latīņu valodu, meitene, protams, arī tāpat zināja, ko tas nozīmē: “Se dus.” Mirušā vārds turpretim bija pilnīgi nesalasāms. Burtus bija izdzēsis laikazobs, tā ka tie veidoja tikai iedobes un bedrītes. Laura varēja nojaust tikai miršanas gadu: 1156. Meitenei pār galvu un tad pār muguru noskrēja karsti šermuļi — viņa stāvēja tieši pie Sarkanās nāves nesvētītā kapa!

Laura kā prātu zaudējusi pielēca kājās un, it kā viņai pakaļ dzītos elles gari, pieskrēja pie Viesuļa un metās tam seglos. Ērzelis tūdaļ aizjoņoja prom. Viņš uzaulekšoja Vilka kalnā un pavisam drīz jau bija ticis līdz augstienei. Laura apturēja zirgu un nobijusies paskatījās atpakaļ uz ieplaku.

Bet tur vēl joprojām neviena nebija. Ne cilvēka un arī ne Sarkanās nāves. Virs Vecā Sviedru lauka nebija manāms pat neviens nevainīgs putnelis. Tad Laura atskārta, ka viņu bija iznesušas cauri iedomas un bailes. Viņa bija aizmukusi no tukšas vietas.

Pagriezusi galvu, viņa ievēroja automašīnu uz ceļa, kas veda uz Rāvenšteinas pili. Automobilis gan bija labu gabalu tālāk, bet Laura to mirklī pazina.

Melns kravas auto.

“Vai tā pati automašīna, kas Hintertūrā mēģināja paveikt slepkavību un pa ceļam uz klosteri gandrīz ietriecās Persija auto?” Laura sev vaicāja. Viņai kļuva šķērmi, jo automašīna lielā ātrumā stūrēja tieši uz Rāvenšteinas pusi.

Tikai ieraudzījusi Nikodēma Dītriha sētu, Laura beidzot izjuta atvieglojumu. Viņa maigi pievilka pavadu, un Viesulis pēdējos metrus norikšoja mierīgā gaitā. Kad viņa gribēja atbrīvot seglu jostu, sirmis satraukti nosprauslojās.

Laura izbrīnīta iztaisnojās un pavērās visapkārt — un paguva ieraudzīt, kā pa atvērtajām durvīm šķūnī ieslīdēja un tur pazuda neparasts zvēriņš. Laura neticēja savām acīm. Vai tas patiesi bija kažokzvēriņš? Ar melnām svītrām un sikspārņa spārniem uz muguras?

Laura žigli iečukstēja sirmim ausī mierinājuma vārdus: — Es tūlīt būšu atpakaļ, Viesuli! — Tad viņa klusām tuvojās šķūnim. Iegājusi pa durvīm, viņa sajuta siena un salmu kņudinošo smaržu.

Laura uzmanīgi ielūkojās krēslā, kas ietina ēkas iekšpusi gluži kā sargājošā drānā. Vispirms viņa tikpat kā neko neredzēja, bet, kad acis bija pieradušas pie tumsas, viņa ievēroja aizmugurējā stūrī kaut ko sakustamies: kaut kas spārnots mēģināja uzlaisties augšā siena kaudzē.

— Hei! — Lauras balss skaļi atbalsojās šķūnī. — Vai te kāds ir?

Atbildes vietā atskanēja tikai čaboņa.

Lauras roka sataustīja elektrības slēdzi. Iedegās neona spuldze, apspīdēdama šķūni ar spožu gaismu. Meitene uz brīdi apžilba, bet tad mērķtiecīgi devās pie trepēm, ko atslēja pret šķērssiju un pa kurām varēja uzkāpt siena kaudzē.

Atgāzusi galvu, Laura pavērās augšup sienā, kur, par spīti apgaismojumam, valdīja tumsa.

Atkal bija dzirdama klusa čaboņa.

Meitene aizturēja elpu, lai ieklausītos, taču dzirdēja tikai savas sirds skaļo dauzīšanos. — Vai kāds tur ir?

Kad arī šis sauciens palika bez atbildes, Laura vilcinādamās uzkāpa pa trepēm. Koka kāpšļi čīkstēja, kamēr viņa pakāpienu pēc pakāpiena rāpās augšup.

Uzmanīgi nokāpjot no trepēm, viņas kājas līdz pat ceļgaliem iegrima sienā. Sacēlās putekļi un iecirtās meitenei degunā, tā ka viņai vajadzēja skaļi nošķaudīties.

Tomēr, neraugoties uz “Apčī!”, nekas nekustējās. Turklāt Laura bija pilnīgi droša, ka turpat tuvumā kāds ir. Viņa gandrīz fiziski sajuta svešinieka klātbūtni. Sirds dauzījās tā, ka draudēja pārplīst.

Vai tas bija draugs — vai ienaidnieks?

Meitene saspringti raudzījās uz visām pusēm un ieklausījās, taču vēl joprojām neviens nebija redzams. Ar acu kaktiņu viņa ievēroja ēnu, taču bija jau par vēlu: kā no nekurienes izlidoja kāds neskaidrs stāvs un notrieca Lauru zemē. Iekams viņa saprata, kas noticis, nepazīstamais atradās viņai virsū un spieda meiteni ar seju sienā.

Laura tvēra pēc gaisa. Salmi durstīja vaigus un urbās mutē un degunā. Acis bija pilnas ar siena smalkni. Laurā uzliesmoja dusmas, dusmas pašai uz sevi. Kā viņa varēja tik vieglprātīgi rāpties augšā šai tumšajā siena zārdā? Meitene, saņēmusi visus spēkus, metās apkārt, iegrūda elkoni uzbrucējam sānos, tā ka tas sāpēs iekliedzās un tūdaļ atslābināja tvērienu. Viņa piecēlās, lai vēlreiz uzbruktu svešiniekam, — kad ieraudzīja viņa seju. Laura pārsteigta apstājās.

— Alarik? Tu? — viņa sēca. — Ko tu āksties? Kā tu nokļuvi šai sētā? Un kāpēc tu brūc man virsū?