laura un Septiņu mēnešu zīmogs

— Laikam vēstures stundā būsi uzmanīgi klausījusies! — Nikodēms Dītrihs atzinīgi pasmīnēja. — Taču, lai kā arī būtu, bendes nāve esot bijusi tikpat briesmīga. Viņš, proti, drudža murgos esot ieraudzījis visus nevainīgi notiesātos sastājamies pie savas gultas. Viņi gribējuši pārliecināties, vai viņa dvēsele aizceļos turp, kur bija pelnījusi: uz elli. No tā šis vīrs zaudējis prātu. Viņš beidzis savas šīszemes gaitas pavisam nožēlojami. Kopš tā laika stāsta, ka viņš arī pēc nāves neesot radis mieru un turpinot ālēties zemes virsū kā Dieva nepieņemtais.

— Dieva nepieņemtais? Kas tas tāds?

— Mironis, kas nav radis mieru. Cilvēks, kas atgriežas no viņpasaules kā sava veida vampīrs vai zombijs.

Laura saviebās un skeptiski palūkojās zemniekā. — Tās taču ir tikai pasakas, vai ne?

Nikodēms sarauca pieri. — Nezinu, Laura. Rāvenšteinai tuvīnās apkārtnes iemītnieki tam ticēja gadsimtiem ilgi. Un ik reizi, kad parādījās Sarkanā nāve, apkaimē drīz vien notiek slepkavība vai citas briesmu lietas. Tā vismaz rakstīts vecās hronikās.

— Un kaut tā arī būtu — cilvēki taču kopš laiku laikiem ir cits citam ielauzuši pauri vai pielikuši sev roku. Tam taču nevajag Dieva nepieņemtos!

Nikodēms Dītrihs apcerīgi ievilka no pīpes dūmu un nelikās ne zinis par Lauras izaicinošo skatienu. Varēja dzirdēt tikai zirgus stallī, kā tie kārpīja pakaviem zemi un ar spēcīgajiem žokļiem košļāja barību. Beidzot zemnieks izņēma pīpi no mutes. — Lai kā arī būtu — ciemā visi ir pārliecināti, ka Sarkanā nāve ir atkal parādījusies!

Laura vēl joprojām skeptiski lūkojās zemniekā. — Kā to vīru sauca īstenībā?

— Nav ne jausmas. Ļaudis viņu aizvien dēvējuši tikai par Sarkano nāvi. Bendi nekad neuzrunāja vārdā, jo ticēja, ka tas nesot nelaimi. Šai ziņā līdz pat šai baltai dienai nekas nav mainījies.

— Patiešām? — Laura vēl joprojām īsti negribēja zemniekam ticēt. — Un kur tad šis... ēēē... Dieva nepieņemtais ir manīts?

— Netālu no Vecā Sviedru lauka — tu taču zini to zemes gabalu mazajā ieplakā aiz Vilka pakalna?

Laura pamāja. Izjādēs ar Viesuli viņa bieži tur bija traukusies garām. Neauglīga papuve, kas bija apaugusi ar kazenājiem un kadiķkrūmiem.

— Reimāra laikos tur izmeta nosprāgušos dzīvniekus — govis, zirgus, suņus un kaķus. Arī aitu un kazu atliekas, ko bija saplosījuši vilki. Toreiz vēl mūsu apkaimē bija milzums vilku. Tajā pašā Sviedru laukā apraka arī Reimāra bendi.

— Kā tad tā?

— Ciema priesteris kategoriski liedzās viņu apglabāt kapsētā. Cilvēks, kas uzņēmies tādu grēku nastu un nomiris bez svētā sakramenta, nedrīkstot atdusēties svētītā zemē, tā viņš apgalvoja. Tālab Sarkano nāvi apraka maitu vidū — tāpēc arī tautas ticējums stāsta, ka viņš nespējot rast mieru.

Meitene šaubīdamās skatījās zemniekā.

— Vari domāt, ko gribi, Laura. Bet esi tik laba un turi acis vaļā. Uzmanies, jādama garām Vecajam Sviedru laukam, — sarunāts?

— Sarunāts. — Laura pasmaidīja. — Es vienmēr turu acis vaļā. Vairāk uzmanības nenāks par ļaunu, īpaši, kamēr kauss vēl nav aizvests atpakaļ uz Avanterru. *

Nikodēms Dītrihs atsmaidīja pretī. Taču, kad Laura izveda no steliņģa Viesuli, viņa sejā izzuda jebkāda prieka atblāzma. Kamēr meitene segloja rumaku, viņš noraudzījās Laurā bažīgi, it kā baidītos viņu nekad vairs neredzēt.

Tas bija lielisks jājiens. Viesulis lidoja kā spalviņa. Laura pilnīgi nodevās jāšanas skurbumam. Melnās domas, kas nupat vēl bija viņu nomākušas, izgaisa. Taču zemnieka brīdinājums nebija piemirsts. Neraugoties uz visu bezrūpību, Laura turēja acis vaļā, kamēr to priekšā mainījās ainava.

Vilka pakalnā meitene apturēja zirgu un pameta domīgu ska-tienu uz papuves gabalu, kur it kā bija apglabāts Sarkanā nāve. Tas atradās šaurā ieplakā, ko bālā janvāra saulīte nespēja aizsniegt. Pāri biezoknim bija izpletusies ēna, un Laurai šķita, ka no turienes pretim vējo ledaina dvaša, izstiepjot pēc viņas savus saltos pirkstus. Meitenei pārskrēja auksti šermuļi. Viesulis nepacietīgi nosprauslājās un sāka nemierīgi mīņāties uz vietas.

Vecā Sviedru lauka kroplīgos krūmos bija apmeties zvirbuļu bariņš. Skanēja satraukta čiepstēšana, tiem kaujoties par sažuvušajām kadiķogām. Gandrīz neievērojamas, sakaltušas zāles un brikšņu klātas mūra atliekas papuves malās liecināja, ka šī neviesmīlīgā vieta pirms daudziem gadsimtiem ir bijusi nodalīta no apkārtējās zemes. Kapavietu Laura nespēja atrast. Sarkanā nāve — šis vārds piepeši iespiedās Lauras apziņā kā mokoša sāpe. Vai tas viss ir tikai pasaka — vai arī ļaužu runās nudien bija kāda daļa patiesības?

Agrāk Laura, gari nedomājusi, šo stāstu būtu uzskatījusi par pilnīgām blēņām. Pa šo laiku viņa tomēr bija iemācījusies, ka pasaulē nekas nebija tā, kā likās no pirmā acu uzmetiena. Daudzos gadījumos patiesību varēja atklāt tikai tad, ja prati ieskatīties aiz lietu ārējā veidola. Varbūt ar šo notikumu bija līdzīgi? Varbūt leģendai par Sarkano nāvi nudien bija kāds saprātīgs izskaidrojums, kas atšķīrās no tiem baisajiem minējumiem, kas ietiepīgi bija saglabājušies jau gadsimtiem ilgi...