laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Meitene klusēja un domīgi vēroja Ēolonu. Nepilnās divās dienās kopš sastapšanās Alienora viņu bija iepazinusi tuvāk. Sākumā meiteni bija mulsinājis viņa neizlēmīgums, pat vienaldzība, kas nekad neļāva izteikt noteiktu viedokli. No otras puses, viņš bija daudz ceļojis pa visu Avanterru un pieredzējis visdažādākās lietas. Varbūt tas bija viņa neizlēmības iemesls? Tomēr vienu vienīgu reizi viņš bija izteicies konkrēti. Kad viņa bija pastāstījusi, ka grib nokļūt Tumsas cietoksnī, viņš bija meiteni brīdinājis: — Tas nevar labi beigties! — Un tad piemetinājis: — Kaut gan — varbūt tomēr paveicas?

Toties viņš tūliņ bija pieteicies nākt talkā, lai aizvestu meiteni pie vēlmju iemānītājiem. Vairākkārt šķērsojis viņu ceļa maršrutu ar savu gaisa plostu, knirplītis domāja, ka zina, kur viņi atrodas. Tādēļ Alienora bija paņēmusi savu segu un ceļojuma pauniņu no ponija segliem, bet pašu bērīti aizsūtījusi atpakaļ uz Blāzmoraldu — meitene bija pārliecināta, ka viņš viens pats atradīs ceļu uz Grāla pili — un iekāpusi Ēolona brīnumainajā braucamrīkā, kur vispirms kārtīgi saēdās, bet tad aizmiga ciešā miegā.

Nākamā diena bija paskrējusi burtiski vēja spārniem. Ēolons viņai bija stāstījis par dēkām, ko tika piedzīvojis ceļā. Ritošo akmeņu jūrā un Pērkonkalnos, Pūķu zemē un Deziristānas tuksnesī vai citās Avanterras zemēs, lai kā ari tās sauktu. Ēolons pazina tās visas. Pat Zelta zemi, kur Alienora un Alariks bija uzauguši, un, protams, Kalderānas čukstošās zāles līdzenumu, kura ziemeļdaļā atradās Blāzmoralda. Ēolons jau sen pirms Alienoras un Alarika ierašanās bija apciemojis Gaismas glabātāju un dažas dienas pavadījis Grāla pilī. Bija tikai viens Avanterras apvidus, kur levators vēl nekad nebija iedrošinājies spert kāju: Melnā hercoga valsts un Tumsas cietoksnis. — Neviens mani nepārliecinās doties turp! — viņš bija paskaidrojis Alienorai. — Melnais hercogs nesaprot jokus, un es priecājos, ja man ar viņu nesanāk nekāda darīšana! — Viņš bija noraidījis pat Alienoras sirsnīgākos lūgumus aizvest meiteni vismaz pils tuvumā. — Man vēl nav apnicis dzīvot! — viņš bija paziņojis.

Turpretim vēlmju iemānītāji viņam nesagādāja nekādas raizes.

— Vieni saka, ka viņi esot bīstami, citi, ka ne. Tev pašai jāgūst šī pieredze, manu meitenīt, — laba vai slikta. Nekad neklausies, ko tev grib iestāstīt citi! Vienīgais, kam ir kāda jēga, esi tu pati. — To teicis, viņš uzvilka buras. Tad viņi pacēlās gaisā un laidās pāri plašajai upes ļaužu zemei, turēdamies dienvidu virzienā, kur atradās Akmens mežs.

Alienora iestūķēja mutē gabalu desas un raudzījās tālumā, kur vajadzēja atrasties viņas ceļojuma mērķim. Meitenei jau šķita, ka pie horizonta pavīd kaili koki, kas iesliecās augstu debesīs, kad viņa ieraudzīja milzīgu putnu, kas tuvojās trakā ātrumā. Pirmajā mirklī Alienora nodomāja, ka tas ir Bultspārnis, gaismas sūtnis un burvju vārtu sargs. Pilnīgi iespējams, ka Paravains bija izsūtījis ērgli, lai sameklētu viņu. Beigu beigās neviena dzīva būtne visā Avanterrā nespēja šķelt gaisu ātrāk par Bultspārni. Šis ērglis varēja pat nokļūt no vienas pasaules otrā. Tādēļ viņš labāk par jebkuru citu varēja nodot svarīgas vēstis vai uzmeklēt pazudušos.

Tad meitene no silueta noprata, ka tas nevarēja būt Bult-spāmis. Tas nebija putns, un noteikti ne lepnais ērglis. Spārnotā būtne jau pa gabalu izskatījās pretīga. Tā izstaroja ļaunumu, Alienora uzreiz to sajuta. Viņā modās nelabas aizdomas. Meitene noraizējusies piebikstīja Ēolonam. — Paskaties! Kas tas ir?

Levators pagrieza galvu, un viņa dzeltenīgā seja acīm redzami nobālēja. — Pie visiem jodiem! — viņš izdvesa. — Varbūt tiksim cauri sveikā, bet varbūt arī ne! — To teicis, viņš paķēra loku un izvilka no maka bultu.

12. nodaļa SARKANĀ NĀVE

Sarkano navi? — Laura neticīgi

paskatījās zemniekā. — Kas tā tāda?

— Kā, vai tad tu šo stāstu vēl neesi dzirdējusi? — Nikodēms pārsteigts vaicāja.

— Kādu stāstu?

— Par Sarkano nāvi bija iedēvēts Rāvenšteinas bende savu ugunssarkano matu dēļ. Kā tev jau zināms, Nežēlīgais bruņinieks ar savu valdīšanu savulaik bija iedzinis šausmās visu Rāvenšteinas apkaimi; bende par darba trūkumu nevarēja sūdzēties. Vairums cilvēku, kurus viņš aizsūtīja nāvē, bija pilnīgi nevainīgi. Viņu vienīgais noziegums bija tāds, ka viņi bija patrāpījušies acīs savam lēņu kungam, kad tas bija īpaši nelāgā garastāvoklī. Un tāds viņam bija gandrīz vienmēr.

— Nabadziņi! — Iedomājoties šo patvaļu, Lauru pārņēma līdzcietība.

— Šiem cilvēkiem tomēr palika savs mierinājums: ne Reimārs, ne viņa bende neizspruka sodam par saviem ļaunajiem darbiem. To, kas notika ar Reimāru, tu jau zini. Silva viņu nolādēja, un viņš pārvērtās puvekļos, vēl dzīvs būdams. Tāpēc viņš vēl nav atradis mieru līdz pat šai baltai dienai.

— Un bende?

— Tas gan nodzīvoja gadu ilgāk par Nežēlīgo bruņinieku un nomira pats savā gultā...

— 1156. gadā? — Laura pārtrauca zemnieku.

— Kā tā?

— Sanāk, ka bende nomira 1156. gadā, — meitene paskaidroja. — Ir zināms, ka bruņinieks ir miris 1155. gadā.