laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Cik ļoti viņai būtu gribējies ar kādu par to aprunāties! Taču nebija neviena, kam viņa varētu uzticēties. Kaja bija aizgājusi pie Magdas, lai noskatītos videofilmu. Lūkasu Kēvins bija pierunājis doties līdzi uz kaimiņu ciematu, lai nopirktu dažus kompaktdiskus. Austrums Aureliāns arī nebija internātā, un mis Mērijai un Persijam šajā pēcpusdienā bija stundas.

Man neviena nav, Laura skumīgi nodomāja. Vēl pirms neilga laiciņa mēs gandrīz katru minūti pavadījām kopā — Kaja, Lūkass un es. Un nu piepeši visi nodarbojas ar ko citu. Vai tā ir tikai sagadīšanās, vai varbūt tam ir kāds iemesls?

Ja vismaz varētu aprunāties ar vecākiem! Bet mamma jau astoņus gadus ir mirusi — un tētis vēl aizvien atrodas tumšo spēku varā. Kā gan viņam tur iet? Vai viņš vēl kādreiz varēs man palīdzēt?

Laura nebija tālu no asarām, domādama par tēvu. Nu jau vairāk nekā gadu viņš čumēja Tumsas cietokšņa cietumā un noteikti ilgojās pēc atbrīvošanas. Laura nopūtusies piecēlās kājās, paņēma no plaukta lielo fotoalbumu, uzlika to uz rakstāmgalda un sāka šķirstīt. Jau ieraugot pirmās fotogrāfijas, kur viņa bija kopā ar brāli un vecākiem, meitene sajuta dūrienu sirdī. Viņi reiz bija patiešām laimīga ģimene, Lūkass, Anna, Mariuss un viņa, līdz briesmīgā nelaime vienā sekundē bija visu izmainījusi.

Mamma — Laurai viņas tā pietrūka!

Pat pēc ilgā laika, kas bija pagājis kopš katastrofas.

Laura tieši pāršķīra lapu, kad izdzirda mātes balsi. — Par ko tu šodien esi tik nobēdājusies, Lauriņ? — Anna Leandere vaicāja un uzsmaidīja meitai no atšķirtās lappuses augšējās fotogrāfijas. Laura gluži labi atminējās, ka šajā attēlā mātei patiesībā bija nopietna sejas izteiksme, kā gandrīz visos foto. Tas nenozīmēja, ka šī domīgā sieviete dažkārt nebūtu smējusies. Tieši pretēji: viņa bieži vien bija ļoti līksma un visu ģimeni bija aplipinājusi ar saviem smiekliem. Anna Leandere nudien kustināja lūpas. — Kas noticis, Laura?

Vārdi no meitenes plūda straumēm vien, kad viņa izsūdzēja mātei bēdas un pastāstīja visu, kas bija uz sirds. Pēc tam Laurai radās sajūta, it kā viņa būtu nometusi smagu nastu.

— Vai tagad ir labāk? — māte noraizējusies nopētīja meitu.

— Vismaz drusciņ?

Lauras sejas izteiksme atmaiga. — Domāju gan.

— Jauki. — Anna Leandere vēlreiz uzsmaidīja meitai. — Reizēm palīdz jau tas vien, ka izstāsti par raizēm, kas tevi māc. Arī tad, ja es necik daudz tavā labā vairs nevaru izdarīt, tu jebkurā laikā vari pie manis vērsties, ja tevi kas nomāc. Es vēl joprojām esmu šeit, tavā rīcībā — un tur nekas nemainīsies.

— Es zinu, mammu, — Laura pačukstēja. Viņa maigi pieskārās fotogrāfijai ar pirkstiem. Plauksta sajuta tīkamu siltumu, kas izplūda visā meitenes ķermenī. Tā vien likās, ka viņa būtu radusi patvērumu apskāvienā un fiziski spētu sajust māti. Laura neiedrošinājās nedz atraut plaukstu, nedz izjaukt šīs labsajūtas radīto burvestību, uzdodot jautājumu.

Pēc kāda brīža Anna Leandere pārtrauca klusumu. — Paklau, Lauriņ! Nekad neaizmirsti, ka šajā pasaulē nekas nenotiek bez īpaša iemesla! Tieši tāpat kā daudzas lietas izskatās gluži citādi, ja izdodas ielūkoties aiz to ārējā veidola, arī par cilvēku attieksmi nevar spriest pēc pirmā iespaida. Daudzi no viņiem lieliski prot slēpt savus patiesos mērķus, un tāpēc bieži vien paiet ilgs laiks, līdz izdodas tiem redzēt cauri.

Lauras sejā parādījās mokas. — Es nesaprotu, mammu, ko tu ar to gribi teikt.

— Zinu, bet drīz vien tu sapratīsi. — Annas Leanderes balss skanēja liegi. — Tu tikai nedrīksti zaudēt dūšu, lai kas arī notiktu. Savu uzdevumu tu spēsi paveikt tikai tad, ja cieši ticēsi, ka tas izdosies. Ja tomēr tu pieļausi, lai tevi kremt bailes un šaubas, tad spēki izsīks un tava drosme zudīs — un tavi pretinieki būs panākuši to, ko alka iegūt ar varu un ļaunprātību. Esi modra tumsas kalpu priekšā, Laura! Viņiem padomā ir kas ļauns, un viņi nevairīsies ne no vienas viltības. Atceries mūka vārdus un sameklē Septiņu mēnešu zīmogu, jo tas tevi darīs stipru. Aklais vīrs nebija apsolījis tev pārāk daudz. Tas patiešām ir lielākais spēks zem saules, ja vien atklāj tā noslēpumu.

Anna Leandere dāvāja meitai vēl pēdējo atvadu smaidu.

— Esi uzmanīga, bērniņ, — viņa pasmaidīja un pacēla roku, lai pamātu Laurai. — Un nekad neaizmirsti, ka es tevi mīlu.

— Es tevi arī mīlu, mammu. Es arī.

Annas roka noslīga, vaibsti sastinga, un tikai vienu sirdspukstu vēlāk viņa atkal raudzījās pretim Laurai dziļā nopietnībā.

Laura kā apburta miklām acīm skatījās mātes fotogrāfijā, nespēdama no tās atraut skatienu. Kad Laura atlika albumu atpakaļ plauktā, viņa uzreiz juta sevi briestam neparastu spēku. Šķita, ka pat nāve nespēj neko nodarīt šīm visuvarenajām jūtām, kas viņu saistīja ar māti.

Laura vēl nebija redzama, kad Viesulis jau sāka tramīgi dīžāties steliņģī, kārpīja zemi ar pakaviem un satraukti iezviedzās.

Meitene atrāva durvis un apķērās sirmim ap kaklu. — Čau, manu vecīt! Es tā priecājos tevi redzēt!