laura un Septiņu mēnešu zīmogs

— Tas ir nevis jauki, bet gan pašsaprotami. — Viņa, manāmi sašutusi, pievērsās tumšmatim. — Man tava pielīšana lēnām sāk krist uz nerviem, vai saprati?

Laura aši piebikstīja draudzenei ar elkoni. — Nesāc, — viņa nočukstēja. — Beidz muļķoties!

— Vai tad tā nav? — Kajas balss gandrīz aizlūza. — Vai tu varbūt neredzi, ka tas tips lien bez ziepēm? Magda ari to droši vien vairs nevar ciest, citādi viņa noteikti nebūtu pārsēdusies.

Tikai tagad Laura ievēroja, ka Magda šajā rītā bija ieņēmusi vietu pie cita galda. Tas nu bija kas ievērības cienīgs. To, ka viņas draudzene nebija stāvā sajūsmā par Kēvinu, Laura vēl varēja saprast. Kaut arī Kajai patiesībā nebija pamata viņā saskatīt konkurentu. Bet Magda? Kāds gan Magdai bija iemesls pēkšņi mainīt galdu? Laura apjukusi to visu pārdomāja, taču nespēja atrast ticamu izskaidrojumu, tādēļ nolēma pavaicāt meitenei nākamajā izdevīgajā gadījumā.

Lūkass pārtrauca viņas domu plūdumu. — Interesanti, vai tavs brauciens uz klosteri vismaz šoreiz kaut ko deva?

Vienu mirkli Laura bija pārsteigta, bet tad viņai ienāca prātā, ka draugi vēl neko nevar zināt par pātera Dominika slepkavību, un viņa īsos vārdos izstāstīja par šausmīgajiem notikumiem abatijā.

Brālis šokēts viņā paskatījās. — Tas taču ir drausmīgi, — viņš sacīja. — Un turklāt tu vēl neesi tikusi ne soli tālāk Septiņu mēnešu zīmoga meklējumos.

— Nē, it nemaz.

Lūkasa pierē ievilkās raksturīgā grumba. — Ja neņem vērā slepkavību un nezināmo noziedznieku, tad ir vēl viena lieta, ko es nesaprotu: ja jau pāters Dominiks zināja zīmoga noslēpumu — un to viņš noteikti zināja, citādi nebūtu tev stāstījis —, tad man nav skaidrs, kāpēc Austrumam Aureliānam par to it kā nav ne jausmas.

Kajas sejā parādījās izbrīns. — Un kāpēc lai viņam tāda būtu? Profesoram taču ar klosteri nav nekāda sakara!

Lūkass aizkaitināts savilka uzacis. — Padomā taču ar galvu, trūcīgais koeficienti Ja viņi abi patiešām bija tik tuvi draugi, kā direktors apgalvo, un Septiņu mēnešu zīmogs patiešām Laurai lieti noderētu, tad jau Aureliāns būtu pirmais, kuram pāters Dominiks to būtu izstāstījis, — tas taču loģiāli!

Laurai ilgi nebija jāprāto. — Izklausās pārliecinoši, — viņa piekrita brālim un saviebās. — Izskatās, ka man pēc iespējas ātrāk vajadzētu aprunāties ar profesoru!

— Vajadzētu gan, Laura. — Lūkass nopietni palūkojās viņā pāri briļļu malai — tās jau atkal bija noslīdējušas zemāk. — Cik vien ātri iespējams!

Iekams Laurai radās iespēja doties pie profesora, viņai vēl nācās pārciest stundas. Un tas bija krietni ļaunāk, nekā viņai bija licies. Izņēmuma kārtā tur nebija vainojami skolotāji, gluži pretēji. Šajā dienā stundu sarakstā bija daži no Lauras mīļākajiem priekšmetiem. Vācu valoda, vēsture, ģeogrāfija, bioloģija un veselas divas valstsmācības stundas. Gan maģistrs Zēbalds, kurš vēl aizvien aizvietoja profesoru Aureliānu, gan Dr. Sņaucerpufs (patiesībā gan Šneiders-Rufs) un “Cingizs” Vāgners stāstīja ārkārtīgi aizraujošas lietas. Pat Plūškokas jaunkundzei, kniepadatai līdzīgajai bioloģijas skolotājai, izņēmuma kārtā bija labs garastāvoklis. Gandrīz vai likās, ka skolotāji gribētu cits citu pārspēt ar laipnībām, jokiem un humoru. Viņiem it neko nevarēja pārmest. Grūtības radīja klasesbiedri.

Izņemot Kaju un Kēvinu, viņi visi bija sazvērējušies pret Lauru. Pat Franciska un Magda. Un Karo Tīle jau pati par sevi. No pirmās līdz pat pēdējai stundai viņi ņirdza par meitenes šķietamo gļēvulību. Plēsa riebīgus jokus par Lauru un apsaukāja meiteni visādiem vārdiem. Zaķapastala, mīkstā ola un lūzere vēl bija nevainīgākie no tiem. Tas, ka Kaja un arī Kēvins aizstāvēja Lauru, ne par mata tiesu neiespaidoja 7.b izdarības. Ronija Rīdela un Makša Tālsmirža uzkurināti, pārējie nemitīgi aprunāja Lauru.

Laurai šī pasaule vairs nebija saprotama. Kas viņas klasesbiedriem bija noticis? Pirms brīvlaika, kad Rebeka Taksa bija mēģinājusi pārējos noskaņot pret viņu, visi bija vienoti atbalstījuši Lauru. Pat Ronijs Rīdels nekad nebija rīkojies negodīgi vai nekrietni. Turklāt viņš nekad nebija slēpis savu aizvainojumu. Galu galā Laura bija viņam nocēlusi klases vecākā amatu. Tikai Maksis Tālsmirdis dažreiz bija izturējies pret viņu patiešām draņķīgi — bet tikai tāpēc, ka, viņaprāt, to gaidīja viņa drauģelis Ronijs. Kāpēc viņi tagad nevarēja vien rimties apsaukāt Lauru?

Kas bija noticis?

Vai varbūt — kaut kas bija noticis ar viņiem?

Laura prātoja un lauzīja galvu, taču nespēja atrast pārliecinošu izskaidrojumu.

Pēc stundu beigām Laura gribēja aprunāties ar profesoru Aureliānu. Taču Mīzelšteina viņai paskaidroja, ka direktoram esot tikšanās ārpus internāta, un tā nu viņai nācās aiziet, neko neuzzinājušai.

Laura atgriezās savā istabā, apgūlās gultā un iegrima domās. Kāpēc skolasbiedri pret viņu izturējās kā pret spitālīgo? Nu labi, varbūt tiešām izskatījās, it kā viņa būtu noraustījusies no sacensībām, bet tam taču sen vajadzēja būt aizmirstam. Kāpēc viņa pēkšņi visiem bija kā dadzis acī?