laura un Septiņu mēnešu zīmogs

— Vai tiešām? — Rejmanis norūca un ar asu skatienu nopētīja meiteni. — Un kāpēc tad šorīt izdevās?

— Eēē... — Laura kā apmāta stingi skatījās sev priekšā. Viņa taču pie labākās gribas nedrīkstēja komisāram teikt patiesību. Viņš nemūžam nenoticētu stāstiņam par ceļojumu sapnī. Meitene bezpalīdzīgi paraustīja plecus. — Diemžēl nezinu.

— Bet tev vajadzētu zināt. — Komisārs skatījās viņā pa šauri piemiegto acu spraudziņām. — Citādi man vēl nāksies šo to nodomāt.

Šo to nodomāt? Ko viņš ar to gribēja teikt? Viņš taču negribēja teikt, ka viņiem varētu būt kaut kāda saistība ar slepkavību?

Nekādā gadījumā!

— Varrbūt telefona operratorram bija kādas prroblēmas? — Persijs ieminējās.

Neizskatījās, ka komisāru tas būtu iespaidojis. — Mēs pārbaudīsim, kaut arī uzskatu to par lieku. — Turpinot nopratināšanu, viņa sejas izteiksme kļuva arvien īdzīgāka. — Daudz vairāk mani interesē, kā jūs īsti uzzinājāt par šo telpu, kas pat abatam līdz šim brīdim bija gluži nepazīstama.

Neraugoties uz neizteiktajām aizdomām, kas slēpās šai jautājumā, Persijs lūkoja būt pēc iespējas laipnāks. — Mums arri tās ekzistence bija gluži nezināma, komisarra kungs, līdz vakarr atrra-dam ieeju tīrrās sagadišanās dēļ.

— Vai tiešām? Un man vajadzētu jums ticēt?

— Prrotams. Jo tā irr patiesība!

Kriminālpolicijas ierēdņa seja liecināja, ka viņš netic ne vārdam. Kad abats viņam vēl izstāstīja, ka Laura jau pirms nedēļas bija apciemojusi noslepkavoto un — kā izteicās abats Gregors — nākusi klajā ar visnotaļ maldinošiem izteikumiem, meitene jau nobijās, ka viņu apcietinās.

11. nodaļa LEVATORS

NO apcietinājuma Persiju un Lauru izglāba tiesu medicīnas eksperts. Viņš paskaidroja komisāram, ka, spriežot pēc pirmā iespaida, noslepkavotais bijis miris jau pirms tam, kad abi apmeklētāji klauvējuši pie klostera vārtiem un brālis Anselms tos ielaidis. Un ari Antons, Rejmaņa asistents, atgriezies no mūku nopratināšanas, palīdzēja novelt no viņiem aizdomu nastu

— Visu cieņu, šef, — viņš paskaidroja, — bet kāpēc tad viņiem abiem vajadzētu te apakšā ieslēgties, ja viņiem nudien būtu kāds sakars ar slepkavību? Tam taču nav nekādas jēgas!

Rejmanis uzmeta savam asistentam augstprātīgu skatienu. — Nekad neesmu teicis, ka viņi paši šeit ieslēgušies! — viņš asi attrauca.

Antons apmulsa. Viņš acīm redzami bija pieradis pie skarbas attieksmes. — Klostera brāļi arī to nav darījuši, — viņš mierīgi atbildēja. — Visi kā viens apgalvo, ka par šo telpu neesot zinājuši un, protams, neesot arī to aizslēguši.

— Un ja nu viņi melo?

Asistents paraustīja plecus. — Pārbaudīsim. Taču pirmajā acu uzmetienā pierādījumi ļauj izdarīt tikai vienu slēdzienu.

— Un tas būtu? — komisārs sapīcis norūca.

— Slepkava pats ir aizvēris durvis. Viņš tos abus ieslēdza, cerēdams, ka tādējādi noziegums pēc iespējas ilgāk paliks neatklāts, un pats tostarp aizlavījās tālāk no nozieguma vietas.

Tā kā Rejmanis nespēja izdomāt ticamus pretargumentus, Laurai un Persijam ļāva iet, gan ar noteikumu, ka viņi sniegs papildu liecības, ja to vajadzēs izmeklēšanā.

Kad Laura un Persijs atgriezās Rāvenšteinā, bija jau pēcpusdiena. Kaut arī meitene tikai ar pūlēm turējās kājās un acis viņai lipa ciet, viņi tūliņ uzmeklēja profesoru Aureliānu, lai paziņotu tam par briesmīgo notikumu.

Direktors viņus pieņēma savā kabinetā. Ziņa par pātera Dominika slepkavību viņu nepārprotami satrieca. Viņš kļuva balts kā palags.

— Jūs laikam pāterru labi pazināt? — Persijs Valjants iejūtīgi vaicāja.

Austrums Aureliāns pamāja. — Jā gan. Mēs ar Dominiku bijām pazīstami vai veselu mūžību. Iepazinos ar viņu studiju laikā, kādā filozofijas lekcijā. Kaut arī mēs par to lekciju kaislīgi sastrīdējāmies un arī vēlāk par dažādiem jautājumiem bieži bijām atšķirīgās domās, tomēr tūliņ sadraudzējāmies un kopš tā laika esam... hmm... bijām tuvi draugi. — Profesora acis kļuva valgas.

Persijs pagaidīja, līdz Austrums Aureliāns izvilka kabatlakatiņu un nosusināja asaras, tad uzdeva nākamo jautājumu. — Šī apslēptā bibliotēka — vai jus zinājāt parr tās ekzistenci?

— Jā. — Aureliāns, domās iegrimis, raudzījās sev priekšā. — Es biju viens no tiem nedaudzajiem, kam tika uzticēts tās noslēpums. Pavadīju tur daudzas stundas, nodevies studijām un pētījumiem, un guvu daudz noderīgu atziņu. Arhīvs pastāv jau kopš klostera dibināšanas. “Svētā akmens” bibliotekāri vienmēr ir vākuši aizliegtus tekstus un saglabājuši tos turpmākajām paaudzēm. Fakts, ka kāds darbs tiek iekļauts aizliegto sarakstā vai kļūst par tabu, vēl nenozīmē, ka...

— Es zinu, — Persijs viņu aši pārtrauca. — Mēs ar Lauru vakarr pārrunājām šo prroblēm’ visos sīkumos. Laika tam bija gana.

Aureliāns izmocīja smaidu. — Tad jau es varēšu aiztaupīt savus skaidrojumus.

— Tā gan. Bet viens gan man nekļuva skaidrrs: kā tas varr but, ka pat abats nezināja par bibliotēku?