laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Ja nu bija kaut kas tāds, ko Boroks ienīda kā rūgtu nāvi, tad tie bija zirgi. Jau tos iedomājoties vien, viņam palika slikti, un, ieraugot kādu zirglopu, visu ķermeni pārklāja sasodīti niezoši izsitumi. Un tieši viņam Melnais hercogs bija licis kalpot stallī!

Šie sātana kumeļi gandrīz nebija valdāmi un izcēlās ar neap-rēķināmību. Boroks jau sen bija pārstājis skaitīt spērienus, ko bija saņēmis kopš ierašanās Tumsas cietoksnī. Kaut gan viņš traki uzmanījās un tuvojās šiem bestijām tikai ar ārkārtīgu piesardzību, viss ķermenis jau bija kā nosēts ar zilganiem plankumiem. Turklāt viņš vēl varēja uzskatīt, ka viņam paveicies. Vienam citam zir-gupuisim kāds satrakojies lops nule bija sašķaidījis galvaskausu! Un kādu algu viņš saņēma par šo darbu, kas bija tikpat bīstams, cik smags? Plānu kāpostu zupu un sakaltušu maizi!

Albīns atkal nolādējās un tad izdzirda sev aiz muguras sievietes balsi:

— Kuš, Borok! Borok!

Viņš pagriezās un ieraudzīja druknu kalponi, kas stāvēja pie ejas uz šķūni. Viņa pavērās uz visām pusēm un steigšus viņam pamāja. Albīns iegrūda dakšas mēslu kaudzē, ko bija iekrāvis koka ķerrā, un piegāja viņai klāt.

Kalpone nebija nekāda skaistule. Uzblīdušo seju aizsedza acīs krītoši sataukojušies gaiši mati, un mugurā viņai bija netīras drānas. Viņa vēlreiz paskatījās apkārt. Ieraudzījusi, ka viņi ir vieni, sieviete pieliecās albīnam pie auss un pačukstēja: — Vai esi izdomājis, Borok?

Vīrietis pasmīnēja. — Nūjā, — viņš sacīja. — Tu no manis prasi bīstamas lietas.

— Kas tad tur tik bīstams: paslēpt vīrus siena ratos!

— Ne jau tas, muļķadesa! Skaidrs, ka nav grūti viņus paslēpt zem siena. Grūti ir izdabūt ratus cauri pils vārtiem. Sargi ir ļoti aizdomīgi.

— Bet viņi taču tevi pazīst. Tu bieži ved sienu uz Tumsas cietoksni. Kāpēc lai viņiem tieši šovakar rastos aizdomas?

— Tāpēc, ka Borborons sardzē pieņēmis tikai savus labākos vīrus, kā esmu dzirdējis. Un, ja viņi mani pieķers, tad man galva nost.

— Bet saproti jel, Borok! Tas ir labas lietas vārdā! Tu taču pazīsti Borboronu un viņa pakalpiņus tikpat labi kā es. Ja mēs nepalīdzēsim baltajiem bruņiniekiem slepus iekļūt Tumsas cietoksnī, tad šai tirānijai nekad nepienāks gals!

Albīns apsvērdams pašūpoja galvu. — Nūjā, — viņš novilka.

— Un neaizmirsti par algu: divdesmit sudraba gabali! Vairāk, nekā tev jebkad dzīvē ir piederējis. Nu, piekrīti taču!

Boroks pārdomāja un nopētīja kalponi no galvas līdz kājām.

— Labs ir, bet es gribu vairāk!

Kalpone bija satriekta. — Vēl vairāk? Tas nav iespējams! Man vairs nav neviena sudraba gabala!

Boroks pasmīnēja. — Vai tad es runāju par to?

— Nē? — Kalpone neizpratnē viņā paskatījās. — Par ko tad?

Kad viņas augumam pielipa albīna neķītrais skatiens, viņa

beidzot saprata. — Lai būtu, — viņa nopūtās.

Vīrieša seja atplauka jēlā smaidā. — Es jau zināju, ka mēs sapratīsimies. Kur sudrabs?

Kalpone izvilka no azotes lina maisiņu un iespieda Borokam saujā. — Te būs. Vari pārskaitīt, ja vēlies.

Vīrietis apmierināts pasvārstīja maisiņu rokā. — Gan jau nebūs tādas vajadzības, — viņš smīnēdams sacīja. — Un kad būs pārējā alga?

— Tūlīt, — kalpone atbildēja. — Tu tūlīt pat saņemsi, ko esi pelnījis.

Viņa pēkšņi iešņācās kā mežonīga kaķe. Ledainā dvesma, kas strāvoja no viņas mutes, sasaldēja Boroka smaidiņu. Šņākdama un sprauslādama kalpone saliecās līkumā, raustīdamās, it kā viņas ķermenī būtu iemājojis dēmons. Neglītā seja pārvērtās, tajā iedzalk-stījās dzeltenas rāpuļa acis. Cīsiņiem līdzīgie pirksti pārvērtās putna nagos — trīcošā albīna priekšā stāvēja Sirīna.

— Es jau zināju, ka tev nevar uzticēties! — viņa uzkliedza kalpam. — Būtu varējusi derēt, ka tu neizturēsi pārbaudījumu!

Pēc viņas mājiena parādījās četri melnie karotāji, kas bija paslēpušies šķūnī, un sagrāba albīnu.

— Apžēlojieties, kundze! — Boroks kunkstēja. — Es taču nemūžam to nebūtu darījis! Es tikai pajokoju! Tikai pajokoju, kundze!

Veidolu mainītāja nepiegrieza nekādu vērību viņa vaimanām.

— Vediet šo nodevēju uz cietumu, — viņa pavēlēja karotājiem,

— un ieslēdziet vistumšākajā kamerā. Lai viņš tur sapūst, nožēlojamais suns!

Kajai bija nelāgi. Slikta dūša. Viņa kā apmāta apsēdās savā vietā. Meitene gandrīz nedzirdēja pārējo skolēnu trokšņošanu. Un palaida garām arī stulbo piezīmi, ar kuru Maksis Tālsmirdis gribēja viņu izvest no pacietības. Kaja tikai nekustīgi raudzījās uz tukšo krēslu sev blakus un kā transā purināja galvu.

Laura!

Virvi laikam ir jukusi!

Cits izskaidrojums nebija iespējams. Nepietika vēl, ka viņa neparādījās iepriekšējā vakarā. Nē — ari no rīta, kad modinātājs izrāva Kāju no rīta miega, draudzenes gulta bija gluži neaiztikta. Pat uz brokastīm Laura nebija ieradusies. Viņa arī nebija uzska-tījusi par vajadzīgu piezvanīt no mobilā tālruņa un paskaidrot, kur īsti ir aizķērusies. Arī Lūkasam neko nebija teikusi. Un Kēvinam droši vien arī ne. Bet viņam Kaja pat nedomāja jautāt. Kaut gan viņš meitenei neko nebija nodarījis, Kaja izvairījās ar zēnu kontaktēties. Viņai vienkārši nebija skaidrs, ko Laura Kēvinā atradusi. Bet Laura arī tāpat kļuva arvien dīvaināka.