laura un Septiņu mēnešu zīmogs

— Ātrumā ienāk prātā tikai kopīgais — visiem ir četras kājas, aste, tie ir zīdītāji. Visiem ir kāda simboliska jēga, vai tie parādās pasakās. — Laura, kaut ko apsvērdama, paraudzījās visapkārt.

— Tikai mamuti ir izmiruši.

Kaja pamāja. — Taisnība. Un mamutam vienīgajam ir snuķis un ilkņi. — Ievērojusi, ka Laura piemiedza acis un pārmetoši viņā noraudzījās, meitene žigli piebilda: — Labi, labi. Vismaz lauvām un vilkiem nav tik lielu ilkņu. Turklāt mamuti vienīgie no šīs kompānijas neparādās ne fabulās, ne pasakās! Gan lauvas, gan antilopes, gan vilkus tur var sastapt ik uz soļa!

— Mamuti un antilopes ir augēdāji, — Kēvins ieminējās.

— Bet lauvas un vilki ir plēsēji.

Lūkass domīgi palocīja galvu. — Tas gan viss ir pareizi, bet, baidos, neved ne soli tuvāk atbildei.

— Kā tad ne? — spriežot pēc Lauras sejas izteiksmes, viņai prātā bija ienākusi kāda ideja. — Tas, piemēram, var nozīmēt, ka pārmaiņus jānospiež lauciņš ar augēdāju un tad ar gaļēdāju. Piemēram, mamuts, lauva, vilks, antilope.

Lūkass piemiedza acis un saspringti domāja, bet tad enerģiski pakratīja galvu. — Nedomāju vis. Var taču būt tikai viena vienīga pareizā atbilde. Pēc tevis ieteiktā varianta sanāk simtiem iespēju.

— Tikai ne tad, ja ievēro mīklas norādījumus, — Laura iebilda.

— Tur taču teikts, ka jāiet kā zirdziņam.

Kaja neizpratnē piepūta vaigus. — Kas tad ar to būtu domāts? Auļiem, rikšiem vai soļiem?

Lūkass skaļi novaidējās, taču Laura smiedamās attrauca: — Ne viens, ne otrs, ne trešais! Pa lauciņiem jāiet kā šaha zirdziņam. Kēvins pamāja. — Izklausās pārliecinoši.

— Pareizi! — Lūkass pabīdīja brilles uz augšu no degungala.

— Tikai — ar kuru lauciņu sākt? Starp citu, tieši šis jautājums minēts arī pašā mīklā: “Vien sākumu izvēlies īsto.”

Laura sarauca pieri. — Neesmu pārliecināta, vai tā patiešām ir. Jo tas, ka jāsāk ar pareizo lauciņu, ir pārāk pašsaprotami, uz to neviens īpaši nenorādīs! Varbūt ar “sākumu” nemaz nav domāts pirmais lauciņš...

— Bet gan? — Lūkass nepacietīgi jautāja.

— Bet gan to vārdu pirmie burti! — Laura paziņoja savu pārdomu rezultātu. — Šie četri dzīvnieki taču atšķiras ar saviem nosaukumiem — un tie, starp citu, katrs sākas ar citu burtu!

Vienu brīdi Lūkass šķita pilnīgi apjucis. Muti atvēris, viņš blenza māsā — un tad viņa seja iemirdzējās kā laimesta skaitļu kombinācija spēļu automātā. — Ei, Laura, — tas ir ģeniāli! Vienkārši ģeniāli! Tas ir risinājums, pilnīgi noteikti! īpaši tāpēc, ka antilopes sākas ar patskani — A. Burtu, kas mūsu valodā gadās visbiežāk. — Lūkass staroja vēl vairāk. — Fenotastiski! Atbildei tagad vajadzētu būt vienkāršai kā bērnu spēlei. Mums ir L kā lauva, V kā vilks, M kā mamuts un A kā antilope. No šiem četriem burtiem ar zirdziņa lēcieniem jāizveido sakarīgs vārds.

Viņš strauji piebikstīja Kajai. — Iedod man lapiņu! Es ātri uzzīmēšu skapja durvju laukumu, lai mums būtu vieglāk.

Jau pēc īsa brīža skice bija pabeigta. Laura tūliņ pamanīja, ka Lūkass visu bija precīzi paturējis prātā.

Draugi aizrautīgi ķērās pie darba. Tomēr entuziasms beigās pierima, jo viņi vīlušies neatrada nevienu risinājumu. Lai cik ļoti viņi arī censtos, no šiem četriem burtiem neizdevās izveidot nevienu sakarīgu vārdu. Un ar zirdziņa lēcieniem jau nekādi ne. Lai ar kuru lauciņu viņi arī sāktu, nevienai kombinācijai nebija jēgas. Pēc stundas viņi, zaudējuši ticību, beidza. Turklāt Laura bija gandrīz pārliecināta, ka viņi ir uz pareizā ceļa.

Lūkass rezignēti nolaida zīmuli. — Man vienkārši nepielec. Viss taču liekas tik loģiāli — un tomēr nekas jēdzīgs nesanāk!

— Būsim kaut ko palaiduši garām, — Laura skaļi prātoja.

— Tā izskatās, — Kaja piekrita. —Jautājums tikai, ko.

— Kaut es to zinātu! — Laura nomocījusies nopūtās. — Varbūt padomāt, ko saka mīklas piektā rindiņa: “Tad zīmoga spēks tev parādīs ceļu.” Vai tev nekas nenāk prātā, Kēvin?

Kēvins nobālēja, viņa degungals kļuva gluži balts.

— Kas tev notika? — Laura noraizējusies vaicāja.

— Nekas īpašs. — Zēns atmeta ar roku. — Man tikai pēkšņi viss sagriezās vēderā. Varbūt vajadzētu kaut ko uzēst.

— Lieliska ideja! — Kaja, kas visu laiku bija sēdējusi diezgan vienaldzīgi, piepeši atguva modrību. Viņa pielēca kājās un jau grasījās steigties uz durvīm. — Man kuņģis jau pierāvies pie mugurkaula! — Turklāt pēdējās pusstundas laikā viņa bija nolocījusi veselu šokolādes tāfelīti. Viena pati! Jo pārējie bija augstsirdīgi atteikušies.

Laura tomēr aizturēja draudzeni. — Pagaidi mazliet! — viņa pārmetoši sacīja. — Padomāsim vēl brītiņu. Tas tagad ir svarīgāk.

Kaja padevās, kaut arī purpinādama. Kamēr viņa atkal apsēdās gultā, Laura prātodama noraudzījās abos zēnos. — Man visu laiku nedod mieru doma: kāpēc lauvas apgalvoja, ka zīmoga spēks un mīklas atminējums ir viens un tas pats? Ko tas varētu nozīmēt?

— Es varu vienīgi izteikt minējumus, Laura, — Lūkass sacīja.

— Ja atminējums patiešām ir vārds, kā mēs domājam, tad tas nozīmētu, ka...

Viņš apklusa un kā aizsapņojies lūkojās tālumā.

— Ko, Lūkas? Ko tas nozīmētu? — Laura steidzināja.