laura un Septiņu mēnešu zīmogs

— Ka viņš, neraugoties uz īso mūžu, izgatavojis dažas brīnumskaistas Bībeles kopijas un strādājis pie Rāvenšteinas pils hronikas, kad Reimārs licis viņu sodīt ar nāvi. — Lūkass vērīgi paskatījās māsā. — Starp citu, tētis, rakstīdams savu projektu par Rāvenšteinas vēsturi, diezgan bieži izmantoja viņa darbus. Tie glabājas šeit, arhīvā.

Izdzirdot pieminam tēvu, Laurai apskrējās dūša. Viņa norīstījās. — Izklausās interesanti, Lūkas, un varbūt mums arī vajadzētu tur iemest aci. Taču baidos, ka mūsu pašreizējo problēmu tas it nekā nepalīdzēs atrisināt.

Zēns nožēlā paraustīja plecus. — Man ļoti žēl, bet neko vairāk es neatradu.

— Un bibliotēkā tu arī neko neatradi? — Kajas sejā pavīdēja sīks cerības stariņš, tomēr tas steigšus nozuda, kolīdz Lūkass saskaities saviebās.

— Itin neko. Turklāt Brēzelzamas jaunkundze man palīdzēja pēc labākās sirdsapziņas. Kopš" es viņai izskaidroju Stīvena Hokinga teoriju, viņa ir pats laipnības iemiesojums, un es no viņas varu dabūt visu!

— Nu, paldies, — Laura sabozusies norūca.

— Vai tu negribēji apvaicāties arī universitātē? — Kēvins apvaicājās.

— Es jau to darīju — bet neviens nespēja neko līdzēt. — Lūkass paspēra soli uz māsas pusi un šaubīdamies viņā paskatījās. — Vai esi droša, ka pareizi saprati to mīklu?

— Un kā vēl! — meitene iesvēlās sašutumā. — Pilnīgi droša!

Es taču visu precīzi iegaumēju: “Mēs, būdami četri, pārstāvam četrus, tik viens no mums ir par citu. Tad zirdziņa gaitā dodies uz priekšu, vien sākumu izvēlies īsto. Tad zīmoga spēks tev parādīs ceļu, pie kausa kas aizvedīs droši.” Tieši tāda bija mīkla, ko man uzdeva dzīvnieki!

— Labi jau, labi, — Lūkass nomierinoši noteica. — Es tikai gribēju būt pārliecināts par visiem simt procentiem. Beigu beigās no tā ir atkarīgs diezgan daudz kas.

Laura viņam parādīja saniknotu grimasi. Lai nu kurš, bet viņa gan zināja, kas no tā ir atkarīgs! Gaismas spēkiem nāksies vēl vismaz trīs mēnešus iztikt bez kausa spēka, ja viņa to neaiznesīs atpakaļ uz Avanterru. Tas apgrūtinās viņu pūliņus cīņā, un briesmas, ka ļaunums ņems virsroku, ar katru dienu auga augumā. Un visliktākais bija tas, ka Borborons nogalēs viņas tēvu, ja Laura nenodos kausu viņa rokās.

Tētis.

Viņa nedrīkstēja pieļaut, lai tēvu sagaida tik briesmīgs liktenis! Par to ij domāt nevarēja, un tādēļ šī mīkla viņai noteikti bija jāatrisina.

Viņai jātiek galā!

— Mēs nedrīkstam padoties, līdz neatradīsim risinājumu! — Laura spītīgi sacīja un izvilka no kabatas mobilo tālruni. — Pateikšu Sajellai, ka nedēļas nogalē nebrauksim uz Hoenštati. — Meitene ieslēdza telefonu un sāka ievadīt četrciparu PIN kodu — kad pārsteigta spēji apstājās. Viņas nīgro sejas izteiksmi apskaidroja piepeša atklāsme. — Bāc! Nu, protams! — viņa iesaucās. — Kā man agrāk neienāca prātā!

Kad Laura, priekā starodama, pievērsās draugiem, viņai pretī raudzījās neizpratnes pilnas sejas.

— Nu, vai jums vēl nepielēca? — Laura kūsāja lepnumā.

— Mīklas atrisinājums ir kaut kas līdzīgs PIN kodam. Kodam, ar ko var atvērt skapi.

Lūkass kādu brīdi skeptiski raudzījās pretī, un tad arī viņš sāka starot. — Nu, protams, — un spēles laukums nav vis laukums, bet gan kaut kas līdzīgs tastatūrai: nospiežot uz pareizajiem lauciņiem īstajā secībā, skapis atvērsies!

Kajas sejā bija lasāms vienīgi apmulsums. Kēvins turpretim pamazām apjauta, par ko bija runa. — Tad orākula atbilde ir slepens PIN kods skapim, vai ne?

— Tieši tā, Kēvin! — Laura viņam draudzīgi uzsmaidīja. — Tev pielēca.

— Es jau visu laiku to teicu, — Kaja noteica. Ieraudzījusi pārsteigtās draugu sejas, viņa vēl vēsā mierā piebilda: — Tas taču acīm redzami, vai ne?

Lūkass noskaities pacēla acis pret griestiem, kamēr Laura nevarēja noturēties nepavīpsnājusi: viņas draudzene bija vienkārši nelabojama!

— Labs ir, tad vēlreiz mierīgi padomāsim, — Laura turpināja, tostarp atguvusi nopietnību. “Mēs, būdami četri, pārstāvam četrus,” teica mamuti — ko tas varētu nozīmēt?

— Varbūt pārējie divpadsmit ir lieki? — Kaja prātoja.

— Muļķības, nulles koeficient! — Lūkass vairs nespēja valdīties. — Tur bija sešpadsmit lauciņi un sešpadsmit dzīvnieki. Tātad neviens nevarēja būt lieks, tas taču loģiāli!

— Varbūt viņi ar to gribēja teikt, ka meklētā atbilde sastāv no četriem elementiem? — Kēvins sprieda.

— Eksakteniski! — Lūkass,'pēkšņi satraucies, mežonīgi sāka vicināt gaisā labo rādītājpirkstu. — Bet “tik viens no mums ir par citu”, kā minēja vilki. Burtiski ņemot, tas nozīmē...

— ... ka viņi atbildē izsaka ko citu, — Laura viņu aši pārtrauca, — un pārējie dzīvnieki paši sevi.

— Gluži manas domas! — Kaja iejaucās. Lūkasa paļas uz viņu laikam nebija atstājušas it nekādu iespaidu. — Jautājums tikai: kā vilki var izteikt kaut ko citu, bet pārējie dzīvnieki tikai sevi? Un kāpēc?

— Labs jautājums! — Lūkass pavērās pāri profesora aceņu malām. Niknums no viņa sejas bija pagaisis. — Vienkārši padomāsim, ar ko šie dzīvnieki cits no cita atšķiras.