laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Rejmanis izlikās, it kā nebūtu pamanījis Lauras dusmas. Viņš šķietami bezrūpīgi turpināja: — Pat tad, ja pieņemam, ka šī kravas automašīna, ko it kā esot pamanījis saimniecības pārzinis, nudien ir liktenīgais kravas auto no Hintertūras, — kas gan ir tikai aizdomu vērts, nevis pierādīts fakts!-— tas neved mūs ne soli tālāk. Gluži pretēji! — Ūsainā vīrieša lūpās piepeši iezagās pašapmierināts smaids. Viņš piecēlās, apgāja apkārt rakstāmgaldam un apsēdās tieši Lauras priekšā, ar pēcpusi atbalstīdamies uz galda malas.

— Es sazinājos ar turienes kolēģiem, lai atsūta man liecību, ko tu nodevi pēc nelaimes gadījuma ar pāteru.

Meitenes sejā parādījās spīts. — Nu un?

Rejmanis it nemaz necentās slēpt uzjautrinājumu. — Lūdzu, Laura: automašīna, kas sākusi braukt bez šofera, tas taču ir vienkārši smieklīgi!

Laura sašutusi pielēca kājās. Tik nekaunīgu pazemojumu viņa nevarēja rāmi uzklausīt!

— Domājiet, ko gribat! — viņa indīgi izspļāva, taču uzreiz turpināja mierīgākā tonī. — Es jums vēl pierādīšu, ka neesmu to tikai iedomājusies. Tāpat kā pierādīšu to, ka profesors Aureliāns nav vainīgs!

Komisārs augstprātīgi pasmīnēja. — Uz priekšu! — viņš sacīja. — Un lai veicas!

— Varat būt drošs! — Laura izlēmīgi attrauca un metās ārā pa kabineta durvīm.

Kad klasē ienāca Dr. Tumšicka aizvietotājs, 7.b pāršalca čuksti.

— Oi, nē! — Kaja žēlojās, un Laura aiz muguras saklausīja Magdas Sneideres izdvesto nopūtu: — Par ko mēs, jods ar ārā, to būtu pelnījuši! — Laura pati neko neteica. Ieraugot skolotāju, viņa bija zaudējusi valodu: tā bija Rebeka Taksa.

Tieši Rozija!

Sieviete ar karmīnsarkanajām bizītēm, zināms, izlikās, it kā vispār nebūtu pamanījusi skolēnu izmisumu. Paceltu galvu viņa lepnā gaitā devās pie skolotāja galda un nolika uz tā savu mapi, tad pievērsdamās klasei. — Kā jūss noteikti zināt, Dr. Tumšickiss ššo-brīd nodarbojas ar citiem jautājumiem. Tādēļ viņšš mani lūdza vadīt sstundass viņa vietā. — Taksa, māksloti smaidīdama, pavērās visapkārt. — Tādējādi jumss būss lielisska iesspēja tiktiess ar mani arī ķīmijass sstundāss. Un redzu, ka jūssu priekam par to nav robežu.

Par prieku, dabiski, nevarēja būt ne runas. 7.b visur rēgojās tikai gari ģīmji, un nevienam nenesās prāts pat pasmaidīt. Protams, izņemot Pumpiņpauli. Viņš smīnēja tik neganti, it kā nupat būtu kļuvis par Vācijas čempionu pielīšanas sacensībās.

Nospiestības sajūta, kas bija nolaidusies pār klasi gandrīz taustāmā veidā, Roziju ne mazākajā mērā nemulsināja. Spriežot pēc izsmējīgās sejas izteiksmes, tā viņu pat uzjautrināja.

— Ak, ess gribēju tev apjautātises, Laura Leandere, — vai essi pa ššo laiku jau atkopussiess no sslimībass ssekām? — To teikdama, skolotāja aizklidzināja līdz Lauras vietai, apstājās viņai blakus un nopētīja meiteni ar dzēlīgu skatienu.

Viņas salkanās smaržas bija gandrīz neizturamas. Vai nu viņa ir dubultojusi ierasto devu, vai vispār izpeldējusies tajā žurgā, Laura nodomāja. Lai kā arī būtu, trūdu smaka kairināja degunu un tik ļoti koda kaklā, ka meitenei gandrīz kļuva nelabi. Tomēr viņa neko neizrādīja un uzmeta tumsas aizstāvei izaicinošu skatienu. “Tikai neiedomājies, ka es no tevis baidos!” viņa domās deva signālu.

Rozija neizrādīja, vai bija uztvērusi vēsti. — Galu galā tu taču essi krietni iekavējussi, vai ne? — viņa jautāja, šķietami izrādīdama interesi.

— Jā, — Laura vēsi atteica.

— Tad gan man teviss žēl. Ļoti, ļoti žēl! — Rebekas izlikšanās bija gandrīz nevainojama. Viņas balss pauda īstu līdzjūtību. Taču smīnīgās dzirkstelītes acīs vārdus pārvērta par izsmieklu. — Ceru, ka varēji pa ššo laiku ssamācītiess?

Laura viņai vislabprātāk būtu atbildējusi ar kādu no rupjībām, kas ikvienā repa dziesmā atkārtojās vismaz simts reizes. Taču Rozija bija viņas skolotāja, un tālab viņa savaldījās. — Paldies, — viņa sausi noteica. — Varat par mani neraizēties.

— Tad ess varu būt mierīga. — Rebeka pasmaidīja kā krokodils, ieraudzījis upuri, kas nespēja pretoties. — Lai cik ļoti man būtu žēl... — dramatiski ieplesto acu dēļ viņa noteikti būtu ieguvusi galveno lomu jebkurā provinces teātrītī, — bet jau nākamnedēļ mumss vajadzēss raksstīt tesstu. Kvintuss... hmm... Dr. Tumšickis to paredzējiss ssavā plānā. Precīzaiss datums ir... bmm... — Viņa šķietami apjukusi pielika plaukstu pie pieres.

— Mazu brītiņu, ess ātri passkatīššoss materiāloss.

Iekams Taksa devās pie skolotāju galda, viņa vēl paguva uz-mest Laurai izsmējīgu skatienu — un šai mirklī meitenei kļuva skaidrs, ka tumsas piekritēja testa dienu, protams, zināja no galvas. Rebeka Taksa šovu bija sarīkojusi tikai tāpēc, lai uzjautrinātos par Lauru. Vienlaikus tas nozīmēja to, ka ķīmijas tests varēja notikt tikai vienā konkrētā dienā. Kā tad! Laurai palika nelabi, kad viņa to atskārta, un acu priekšā sāka riņķot zvaigznītes.

Cik nožēlojami un liekulīgi tomēr bija šie tumsas spēku līdzskrējēji!