laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Vai tiešām šīs elles mocības atsāksies no jauna? Divus bezgala garus mēnešus furhurs bija viņu turējis pārakmeņojumā, vēlāk pārsteidzošā kārtā atteikdamies to pagarināt. Kādēļ šī pēkšņā nodomu maiņa? Taču furhurs, neko nepaskaidrojis, tikai nievājoši paraustīja plecus un izgāja no kameras.

Kopš tā laika Mariusu Leanderu nepārtraukti uzraudzīja. Trioktīdi pat uz sekundi neizlaida viņu no acīm. Par jaunu ceļojumu sapnī nebija ko domāt.

Soļi tuvojās.

Garais cietumsargs pielēca no sola un nostājās miera stājā. Kad Borborons bija ticis līdz viņa kamerai, Mariuss atvieglots ieraudzīja, ka tirāns bija viens pats. Viņu nepavadīja ne ķirzakai līdzīgā sieviete, ne furhurs.

Trioktīds drebošām rokām atslēdza režģotās durvis, un tumsas spēku vadonis iegāja Mariusa Leandera cellē.

Mariuss gaidoši palūkojās Borboronā, kamēr tas pienāca pie viņa guļvietas. Vai viņš maldījās — vai arī Melnā hercoga šaura-jās lūpās nudien bija iegūlis smaids? — Ko... Ko jūs gribat? — Mariuss, aizdomu mākts, jautāja.

Tumsas aizstāvis nudien smaidīja. — Neko. Gribēju tikai apraudzīt, vai tev klājas labi.

Mariuss neticēja savām ausīm. Vai viņš tiešām bija sacījis “vai tev klājas labi”?

— Kāds cinisks jautājums! — Mariuss sabozies atteica. — Kā man var klāties labi, ja esat mani iesprostojis šinī caurumā!

Melnais hercogs vēlreiz pasmaidīja. — Tikai pacietību! — viņš atbildēja. — Esmu apsolījis tavai meitai tevi atbrīvot.

Ko?

Mariuss Leanders neizpratnē raudzījās uz priekšu. Vai Laura bija nokļuvusi viņa mocītāja ķetnās? Kopš viņa bija apciemojusi tēvu pārakmeņojuma laikā, Mariusam šīs bailes gandrīz vai laupīja saprašanu.

Un nu šis ļaunuma izdzimums apgalvoja, ka viņu atbrīvošot?

Viņš bezbailīgi paskatījās Borboronā. Vairāk nebija ko zaudēt.

— Jūs melojat, — viņš sacīja. — Kādēļ jums vajadzētu mani atbrīvot?

— Jo es apsolīju tavai meitai iemainīt tevi pret Apskaidrības kausu!

— Nekādā ziņā! — Mariuss Leanders pietrūkās kājās. Viņš satraukumā drebēja. — Laura nekādā ziņā nedarīs neko tamlīdzīgu. Viņa ir gaismas karotāja un nekad nenodos lielo uzdevumu, kas viņai tika uzticēts! Viņa taču zina, ka mūsu pasaule tad būtu lemta bojāejai!

— Var jau būt. — Melnais hercogs vēl joprojām smaidīja.

— Tomēr viņa man deva solījumu. Un vai zini, ko tas nozīmē?

— Protams! — Mariusam drebēja lūpas. — Mums, gaismas karotājiem, allaž ir pienākums turēt doto vārdu. Atšķirībā no jums, kam visi līdzekļi ir atļauti!

Borborons pasmīnēja. — Tāda nu reiz ir mūsu daba — un tādēļ ir tik vilinoši iekļauties mūsu rindās. Darīt ļaunu ir tik vienkārši. Kamēr jums... — Viņš atkal pasmīnēja un ieturēja daudznozīmīgu pauzi.

— Smej ieties vien par mums, — Mariuss Leanders sacīja.

— Beigās tomēr uzvara būs mūsējā. Un neticu, ka Laura jums būtu devusi vārdu!

— Kālab gan strīdēties? — Melnais hercogs gandrīz vai mīļi pavērās gūsteknī. — Lieldienas tuvojas — un tad arī redzēsim, kuram no mums ir taisnība. Un līdz tam laikam tev nekā netrūks. Tavai meitai taču jāatpazīst tēvs, kad viņa stāvēs tā priekšā!

Atilas apraksts neradīja ne mazākās šaubas. Piķa melnais automobilis noteikti bija tas pats kravas auto, ar kuru Laurai jau daudzreiz bija gadījies sastapties. Tas pats auto, kurš bija uzbraucis virsū pāteram Dominikam un taranējis Persija automašīnu ceļā uz klosteri. Lauras galvā nojauta uzreiz sauca, ka trāpīts mērķī.

— Beidzot viens lietojams fakts! — viņa atviegloti sacīja.

Lūkasa sejā gan parādījās šaubas. — Nezinu vis, vai tas mums tik ļoti palīdzēs. Tas, ka tumsas piekritēji ir iejaukti šajā notikumā, jau tāpat bija skaidrs — vai ne?

— Bija gan. — Laura uzmeta brālim vērīgu skatienu. — Bet tagad mēs zinām, ka profesors droši vien ir aizvests ar šo auto. Varbūt melna kravas automašīna varētu uzvedināt policiju uz kādām pēdām.

— Vai tad tu tici, ka viņi tavu stāstu ņems par pilnu? — Atila Morduks skeptiski paskatījās Laurā, kamēr Kleopatra maigi vijās viņam ap kaklu. Laipnais smīniņš viņa sejā bija pazudis, tā ka viņš izskatījās tikpat nīgrs kā Elles eņģeļu bandas¹² vadonis.

— Droši vien jau nē! — Laura piepeši saduga. — Varbūt tomēr man izstāstīt Rejmanim par mūsu aizdomām, kaut arī diez vai viņš ņems tās vērā.

— Nu, apsveicu! — Atila sarkasma pilnā balsī sacīja un tad ar labo ķetnu pakasīja galvu. — Vai zināt, ko es īsti nesaprotu: kas tā bija par jocīgu miglu, ko es toreiz pamanīju?

— Miglu? — Laura žigli iebāza roku kabatā un satvēra stikla pudelīti. Izvelkot aizbāzni no tās kakliņa, bija dzirdama tikai vienmērīga krākšana. Viņas sejā atplauka uzjautrināts smaids, tad meitene ar pirkstu pieklauvēja stiklam. — Dūmākoni! Celies augšā, miegamice!

Atskanēja sirsnīgas žāvas. Tad no pudelītes izlīda balti dūmi.

— Ko vēlaties no manis, kundze, ko vēlaties?

— Saki, Dūmākoni, vai tev līdzīgo ir daudz?

— Manu brāļu ir vesels leģions, kundze, vesels leģions, un mēs pastāvam jau kopš laiku pirmsākumiem, laiku pirmsākumiem.

Atila Morduks ne mazākajā mērā nelikās pārsteigts, ieraugot brīnumaino miglu. Viņš sekoja sarunai starp Dūmākoni un Lauru, it kā tā būtu visierastākā lieta pasaulē.