laura un Septiņu mēnešu zīmogs

— Skaidrs, ka ne! — Laura uzmeta viņam nepacietīgu skatienu, kas skaidri runāja: “Domā taču vienreiz ar galvu!” — Tumsas piekritēji to noorganizēja, lai imitētu bēgšanu.

— Bet kādēļ gan? — No Kēvina izskata nevarēja spriest, vai viņš niknojas uz Lauru vai ne. — Kāds viņiem no tā labums?

Lūkass vēlreiz nāca talkā māsai. — Varēji jau pats iedomāties, zemā pierīte, — viņš augstprātīgi paskaidroja. — Bēgšanas imitācija pastiprina aizdomas pret profesoru slepkavības lietā un vienlaikus pasliktina viņa izredzes potenciālajā tiesas prāvā. Turklāt neviens cits nav vairāk ieinteresēts Aureliānā pazušanā kā tumsas piekritēji. Kvintuss tagad var skaldīt un valdīt, cik tik uziet, un čakarēt mums dzīvi pēc sirds patikas...

— ... un turklāt es bez Aureliānā palīdzības varbūt laikus netikšu pie kausa! — Laura piebilda. — Viņi noteikti kaut kā atklājuši, ka tikai direktors zina slēptuvi.

Draugi domīgi raudzījās uz priekšu. Kādu brīdi valdīja klusums, kļuva dzirdami līksmie putnu treļļi parkā.

— Oi, nē! Tādi mēsli! — Kaja pēc laiciņa pārtrauca klusumu.

— Ko mēs tagad iesāksim?

— Un par ko es nupat runāju? — Laura skarbi attrauca.

— Jāuzzina, kas notika naktī, kad pazuda profesors. Ja manas aizdomas ir pareizas, tad Austrums nedevās projām brīvprātīgi. Drīzāk gan viņš pretojās un sauca palīgā. Var taču gadīties, ka kāds būs ko dzirdējis vai ievērojis šo to aizdomīgu.

Lauras cerība, ka Persijs un mis Mērija viņai palīdzēs meklējumos, diemžēl neattaisnojās. Dr. Tumšickis viņus bija apkrāvis ar papildu pienākumiem, un abiemneatlika ne minūte brīva laika, tā nu draugiem nācās ķerties pie darba vieniem pašiem.

Viņi sadalījās, lai visīsākajā laikā aptaujātu pēc iespējas vairāk rāvenšteiniešu. Taču neviens atbilstošajā naktī nebija ievērojis neko neparastu. Kaut gan viņi aprunājās gandrīz ar visiem skolotājiem, skolēniem un darbiniekiem, neviens neko nebija pamanījis. Draugi jau grasījās mest mieru, kad Atila Morduks tomēr zināja pastāstīt šo to daudzsološu.

Laura un Lūkass bija uzmeklējuši saimniecības pārzini viņa namiņā. Laura neko nespēja darīt: kad plikpauris nebija, kā parasti, saviebies skāba gurķa cienīgā grimasē, viņai nāca prātā bries-monītis Šreks. Jo viņš izskatījās uz mata tāpat kā labsirdīgais milzis no filmas ar tādu pašu nosaukumu. īpaši, kad bija atplaucis bērnišķīgā smaidā kā šobrīd, kad Kleopatra, Atilas mīļā žņaudzējčūska, bija apvijusies viņam ap pleciem un šņākdama kārstīja mēlīti viņam pie deguna.

Atila pakasīja pakausi ar spalvaino ķetnu. — Ai, sasodīts, — viņš apjucis sacīja. — Tagad, kad jūs tā jautājat, es pēkšņi atceros, ka toreiz nudien notika kas dīvains.

— Tiešām? — Laura saspringa un paskatījās vīrietī. — Kas īsti?

— Man toreiz naktī vajadzēja iziet laukā. Tā ap trijiem četriem no rīta.

— Kāpēc gan?

Plikpauris mulsi pasmaidīja. — Sera Burbona dēļ. Viņš naktī bija kļuvis nemierīgs.

Laura nobrīnījās. — Sers Burbons?

Atilas smīns kļuva vēl platāks, un tā vien rādījās, ka starot sāk arī viņa spožais pauris. — Mans aligatoriņš. Agrāk viņš piederēja kādam Floridas kandžas tecinātājam, un tas viņam allaž deva ieraut fūzeļus. Tāpēc sers Burbons reizēm uzvedas kā aptracis. īpaši pilnmēness naktīs. Taču viņš parasti atkal nomierinās, kad mēs druscīt pastaigājamies.

— Un vai šajā pastaigā tu kaut ko pamanīji?

Morduks pamāja. — Bija skaidra nakts, un es visu varēju labi saskatīt. Tikai profesora mājiņu ne. Jo to ietina bieza migla.

— Un tas tev likās aizdomīgi?

— Jā... Tas ir, protams, nē... Toreiz nē. Taču, jo ilgāk es par to domāju, jo jocīgāk man sāk likties. — Saimniecības pārzinis sarauca augsto pieri grumbās un pacēla rādītājpirkstu. — Redziet, ja šeit ir migla, tad tā parasti paceļas no ielejas, paiet garām manam namiņam un tikai tad ieplešas parkā un sasniedz Austruma māju. Tā notiek jau vairāk nekā simts gadus — tikai tajā naktī bija pavisam citādi.

— Kāpēc tā?

— Tāds ari ir jautājums.

Laura brīnījās. — Vai tas ir viss?

— Domāju gan, — Atila Morduks atteica un skaļi nobučoja Kleopatru uz plakanā čūskas deguna.

Brālis ar māsu jau gribēja celties, kad saimniecības pārzinim ienāca prātā vēl kas. — Mazu brītiņu, — viņš iesaucās un aizdomājies lūkojās tālumā. — Bija vēl viena lieta, ja es pareizi atceros.

Lauras ziņkāre bija atmodināta. — Kaut kas neparasts?

— Kā tad! īsi pirms devos atpakaļ uz māju, novēroju, kā pa šoseju piebrauc automašīna. Šai laikā tas notiek ārkārtīgi reti. Patiesībā tikpat kā nekad.

— Automašīna? — Laura žigli pārmija skatienus ar brāli. — Vai tu varēji to saredzēt?

— Jā, skaidrs. Tas gan notika nakts vidū, bet pie debesīm spoži spīdēja mēness. Tas viennozīmīgi bija kravas auto. Pat krāsu varēja skaidri saskatīt: tā bija melna. Melna kā piķis!

Kad Mariuss Leanders izdzirda soļus cietuma gaitenī, viņš sarāvās. Tas bija Melnais hercogs.

Tikai ne to! Jau atkal!