laura un Septiņu mēnešu zīmogs

— Pavisam vienkārši, jaunkundzi tāpēc, ka pa šo laiku esam konstatējuši, ka viņš noteikti ir pātera Dominika slepkava!

— Ko?! Bet tas taču nevar būt — nekādā ziņā!

Uz komisāru enerģiskais protests neatstāja nekādu iespaidu.

— Un kā vēl! Man jau visu laiku bija tādas aizdomas — bet nu beidzot kabatā ir pierādījumi!

Laura jutās tā, it kā nupat būtu saņēmusi sitienu ar dūri sejā. Viņai kļuva nelabi, un meitene sāka drebēt pie visām miesām.

Profesors Aureliāns — slepkava! Absolūti neiespējami!

Kā caur vati viņa dzirdēja komisāru, kas stāstīja par krimināl-tehniskās ekspertīzes rezultātiem. Daktiloskopijas speciālisti veltīgi salīdzinājuši fragmentāros pirkstu nospiedumus, kas tika atrasti uz slepkavības ieroča, ar datu bāzē uzkrātajiem nospiedumiem. Taču Aureliānā nospiedumi — tos noņēma, viņam pirmoreiz apmeklējot komisariātu, — uzrādījuši simtprocentīgu atbilstību.

— Līdz ar to ir neapšaubāmi skaidrs, ka direktors to nazi ir turējis rokā! Un, tā kā citas personas pirkstu nospiedumi uz tā netika atklāti, tad slepkavam jābūt, loģiski, viņam!

Persijs bija bāls kā krīts. — Bet... es... man... tas vienkarršī nav aptverrams, — viņš stomījās. — Austrums visparr nav spējīgs uz tādu brriesmu lietū!

— Nav jau pirmā reize, kad cilvēkos gadās maldīties! — Komisāra vērša ģīmī jautās gandrīz vai līdzjūtība. — Un alkatība, jāatzīst, ir nopietns motīvs, jau kopš senseniem laikiem. Jūsu profesors bija metis aci uz to veco foliantu, un tāpēc...

— Neprrats! — Persijs savilka pieri grumbās un enerģiski pakratīja galvu. — Tad jau grrāmatai vajadzēja atrrasties šeit!

— Gan mēs arī atradīsim, draudziņ. — Rejmaņa balss skanēja gandrīz līksmi, un tajā jautās triumfa nianse. — Mani kolēģi jau nodarbojas ar direktora kabineta pārmeklēšanu. Pēc tam pienāks kārta, lūk, šai te būdiņai. Un lieku galvu ķīlā, ka atradīsies arī lietiskie pierādījumi!

Lai jau komisārs domā, kā viņam tīk! Laura un Persijs pavadīja viņu līdz pilij, un tur viņiem pretim steidzās Antons, tievais Rejmaņa asistents.

— Šef! Komisāra kungs! — viņš jau pa gabalu sauca, satraukti vicinādams labajā rokā grāmatu. Laura nojauta, kāds nosaukums bija šim foliantam: “Septiņu brālība”.

Ai, nē!

— Vai es neteicu? — Komisārs pievērsās asistentam, kurš aizelsies stāvēja viņu priekšā, pasniegdams pierādījumu, kas bija ielikts caurspīdīgā plastmasas maisiņā. — Kur jūs to atradāt?

— Viņa rakstāmgaldā, šef! — tievais puisis, smagi elpodams, paskaidroja. — Sākumā mēs vispār neko nevarējām atrast. Visā kabinetā — nekā. Un sekretariātā arī ne. Kaut arī visu, kā nākas, apgriezām otrādi.

Rejmanis pārsteigts rauca pieri. — Bet kur tad?

Antona vaibsti savilkās platā smīnā. — Pavisam vienkārši, šef! Mēs jau grasījāmies beigt, kad es pēkšņi ievēroju, ka atvilktņu lielums neatbilst rakstāmgalda izmēriem. Tās bija krietni īsākas. Izņēmu tās ārā — un atklāju slepeno nodalījumu, kas bija paslēpts aizmugurējā sienā.

— Bravo, Anton! — Komisārs aizbildnieciski uzsita jaunajam vīrietim pa plecu. — Labi nostrādāts! Kas vēl atradās slēptuvē?

Asistents papurināja galvu. — Nekas, tikai grāmata!

— Nogādā to laboratorijā, lai viņi pārbauda pirkstu nospiedumus un asiņu pēdas!

Kamēr Antons aizsteidzās prom, viņa priekšnieks pievērsās Laurai un Persijam. Komisāra sejas izteiksme liecināja par dziļu gandarījumu. — Vai tagad saprotat, kāpēc direktora kungs nozuda? Viņš taču ir gudrs vīrs un jau sen bija nopratis, ka liegšanās necik nelīdzēs, kolīdz būsim identificējuši pirkstu nospiedumus un atraduši foliantu. Tāpēc viņš nolēma bēgot izvairīties no draudošā aresta. Bet tas viņam neko nedos. Agri vai vēlu mēs viņu tāpat notversim — drošs kā bankā!

Laura bija nobālusi un neticīgi raudzījās īdzīgajā komisārā.

Rejmanis veltīja viņai neatzinīgu skatienu. — Nedomāju, ka šis tips ir pelnījis tavu līdzjūtību. Galu galā slepkavība nav nekāds sīkums, un par to vajag atbildēt.

Laurai šis iebildums paslīdēja gar ausīm. Viņa spēra soli tuvāk kriminālpolicijas ierēdnim un cieši paskatījās viņam acīs. — Atrodiet profesoru, — viņa lūdzās. — Lūdzu, atrodiet viņu, cik ātri vien iespējams!

Persijs viņai uzmeta pārsteigtu skatienu. “Vai tu esi jukusi?” viņa sejā bija lasāms neizteikts jautājums.

Nē — Laura it nemaz nebija jukusi. Gluži otrādi: viņas prāts darbojās vēl asāk nekā jebkad. Un tādēļ viņa zināja, ka viņas tēvam būs jāmirst, ja Austrums Aureliāns drīz neparādīsies.

Nedēļu vēlāk sargātāju vadonis vēl joprojām bija pazudis. Pat pēc četrpadsmit dienām policija nebija uzgājusi nekādas viņa pēdas. Turklāt visā valstī bija izsludināta meklēšana un pat apsolīts atalgojums par palīdzību, viņu noķerot. Kaut gan iedzīvotāji bija aicināti sadarboties, nebija nevienas derīgas norādes par viņa uzturēšanās vietu.

Rāvenšteinā noskaņojums bija nošļucis krietni zem nulles. Beigu beigās Austrums Aureliāns bija ārkārtīgi iemīļots gandrīz visu internāta audzēkņu vidū. Laikam gan neviens visā internātā neticēja, ka viņš būtu slepkava un tāpēc aizbēdzis, kaut arī pierādījumi tik ļoti liecināja pret viņu. Skolēni arvien vairāk raizējās par to, kā viņam klājās.