laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Tad atsprāga durvis, un palātā ienāca labi pazīstams stāvs: Persijs Valjants. Viņa jauneklīgajā sejā tūdaļ atplauka līksms smaids.

— Kā rredzu, tad varru tevī apsveikt arr izrraušanos no Morfeja skavām!

Laura, muti pavērusi, viņā paskatījās. — Ko? — bija viss, kas viņai nāca pār lūpām.

Persija labo noskaņojumu tas nesagandēja ne mazākajā mērā. Viņa smaids staroja kā starojis. — Ilgais miegs tev acimrredzot sajaucis prrātu, un galva arrī vēl īsti nestrrādā. Citādi tu atcerre-tos, ka Morfejs ir grrieku miega dievs, tālab arī guļot cilvēks atrro-das viņa skavās — prrotams, simboliskā nozīmē.

— Ak jā, — Laura domīgi atteica, un pamazām viņā atgriezās dzīvības enerģija. Galvā pēkšņi sarosījās jautājums pēc jautājuma.

— Kāpēc es atrodos šeit, Persij? — viņa gribēja zināt. — Un cik ilgi? Kas īsti ir noticis?

Dedzība, ar kādu šie vārdi izlauzās no Lauras mutes, visai uzjautrināja gaišmataino vīrieti. — Doucement, madernoiselle*, visu pec karrtas. Vislabāk saksīm no paša sākuma: atgrriežoties no sapņu ceļojuma, tavi spēki bija pavisam izsīkuši. Tāpēc bijām spiesti tevi aizvest uz slimnicū.

Laurā atmodās klusa nojauta: pareizi — viņa bija devusies ceļojumā uz Avanterru, jo gribēja apraudzīt tēvu. — Vai tiešām bija tik ļauni? — viņa apmulsusi vaicāja.

— Jā. — Skolotājs izskatījās neierasti nopietns. — Mēs gan-drrīz sirrmus matus dabūjām, rraizēdamies parr tevī.

— Bet kā tas ir iespējams? Es taču pavadīju Avanterrā tikai īsu brītiņu. Augstākais, divarpus stundas!

— Varr jau būt, ka tas ir tiesa. Taču neaizmirrsti vienu: tu atstāji aiz sevis šīs pasaules rrobežas, un tas prrasa neiedomājami daudz spēka. īpaši, ja trrūkst pierredzes — kā tev.

Meitene klusēja un raudzīja visu precīzi atsaukt atmiņā. Taču sapņu ceļojuma notikumi griezās kā miglaina filma viņas iekšējās acs priekšā. Bezjēdzīga lente, kur bija samanāmas vien aprises un neskaidrības.

— Tāda vieglprrātibā, kādu tu pieļāvi tai dienā, Laura, vienkārrši brēc uz debesīm! — Sporta skolotājs nosodoši viņā palūkojās. — Turrklāt es biju cerrejis, ka tev piemīt vairrāk sa-prrāta.

Laura manīja, kā nosarka. Vaigos iesitās asinis. — Man taču vajadzēja uzzināt, kā iet tētim, — viņa mulsi sacīja. — Šī nedro-šība mani bija gandrīz piebeigusi. Turklāt Lūkass un Kaja mani pieskatīja, kamēr biju Avanterrā.

— Nudien. Parr to es parrliecinājos pats savām acīm, — Persijs atteica tik savādā balsī, ka Laurā modās aizdomas.

— Vai tad ne?

Gaišmatis skumīgi papurināja galvu. — Diemžel viņi īsti nespēja izpildīt šo uzdevumū un padevās miega varrai.

Laura nespēja aptvert dzirdēto. — Viņi aizmiga? — meitene izmisusi jautāja. — Bet... bet tas taču nevar būt tiesa!

— Es arrī to nepavisam nesaprotu. Beigu beigās bija vēl agrrs vakarrs, un tas, ka nogurrūms pievārrēja viņus abus vienlaikūs, liek domāt par savdabigū sagadīšanos. Bet lai kā arri būtu: laimīgā karrtā tavā istabā ienācu es, jo grribēju uzdot vienu jautājumu. Tad atrradu viņus abus mierrīgi snaužam. Prrotams, es nekavējoties tevi pamodināju. Dievs vien zina, kādās nelaimēs tu vēl butu iekūlusies uz mūsu māsas planētas.

Piepeši sekundes laikā Laurai atgriezās atmiņa, un meitene visu atcerējās.

— Ak nē, Persij! — Laura ievaidējās. — Kāpēc tu to darīji? Kāpēc atsauci mani atpakaļ?

Skolotājs pārsteigts viņu nopētīja. — Nesaprrotū, ko tu domā,

— viņš sacīja. — Tavs brrālis man paskaidrrojā, ka tu jau tāpat biji ceļā ilgāk, nekā sākumā pārredzēts.

Tā kā Persijs neko nevarēja zināt, tad Laura paskaidroja, kas bija noticis Avanterrā: viņa, proti, bija grasījusies paņemt no skapja zāles, kas spētu izraut tēvu no pārakmeņojuma gūsta, kad viņš piepeši bija pārtraucis ceļojumu sapnī, laupīdams vienreizēju iespēju.

— Pardonne'tnoi.* — Skolotājs, acīm redzami satriekts, no-lieca galvu. — Diemžēl es to nevarēju zināt un biju domājis, ka rīkojos tikai tev par labu. Taču tev izdevās noskaidrrot, ka Mariūss vēl ir dzīvs un kur tieši viņš atrodas.

— Tas mums neko daudz nelīdz. — Meitene drūmi raudzījās sienā. — Un tētim jau nepavisam. Ar katru pagājušo dienu tuvojas tas brīdis, kad pārakmeņojums kļūs neatgriezenisks. — Piepeši Laurai ienāca kaut kas prātā. — Tu man vēl nepateici, cik ilgi es atrodos šeit, Persij.

— Tieši četrrpadsmit dienas.

— Ko? — Laura vienā rāvienā pielēca gultā sēdus. — Četrpadsmit dienas? Bet... bet... Tad... tad jau es divas nedēļas esmu iekavējusi mācības.

Persijs norūpējies pamāja. — Tā arrī irr. Un tā nudien irr prroblēma.

Problēma? Persijam bija viegli pateikt: tā bija vairāk nekā problēma!

Tā bija katastrofa!

Laura bija tuvu izmisumam. — Vispirms es pēc mūsu ceļojuma pagātnē zaudēju vienu nedēļu, — viņa žēlojās, — un tagad pat divas. To taču es nekad neatgūšu! Un tas nozīmē...

Viņa apklusa. Nē — šobrīd labāk neiztēloties, kādas sekas tam varēja būt.