laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Pie debesīm vēl joprojām bija redzams neparastais zvaigznājs. Tas bija pavirzījies gabaliņu tālāk pie debesu jumola un spoži staroja pretim meitenei pa logu, it kā aicinādams tam pievērsties tuvāk. Taču viņai nebija laika. Bija darāms kas svarīgāks nekā skatīšanās zvaigznēs — lai cik iespaidīgas tās arī būtu!

Laura žigli atvēra skapi ar burvju dzirām. Jau pēc īsa brītiņa viņa bija atklājusi pudelīti ar indīgi zaļo šķidrumu. Tā stāvēja augšējā plauktā. Pudelītē pa labi atradās pienaini duļķains šķidrums. Ķeburaino uzrakstu uz nodzeltējušās etiķetes Laura nespēja izlasīt — tas bija nepazīstamā valodā. Bet tam noteikti vajadzēja būt meklētajam pretlīdzeklim, jo tas stāvēja tieši blakus pārakmeņojuma dzērienam. Abi eliksīri saderēja kopā, tas bija skaidri redzams.

Laura pacēlās uz pirkstgaliem, pastiepa roku un satvēra pudelīti — kad viņai apkārt viss nobālēja un izzuda. Gan skapis, gan furhura kambaris, gan Tumsas cietokšņa mūri — visu ievilka mirdzošas gaismas vērpete.

Nolādēts! Tieši tagad! Nevar būt!

Kad Laura atguvās, viņai šķita, ka gals klāt. Iekšā viss griezās, un no virpuļojošās gaismas jūras dzīlēm, kuru spiediena dēļ galva draudēja pārsprāgt, līdz apziņas virsslāņiem iznira atskārta. Tās ir beigas, tā, dobji atbalsodamās, vēstīja, iekams orkāns galvā atkal bija visu aprijis. Tad Laurai šķita, it kā viņa būtu cieši ievīstīta segā, kas bija piebāzta ar svinu vairāku tonnu smagumā. Visi locekļi, muskuļi, visas auguma cīpsliņas stenēja zem nepanesamā svara. Tas kā milzīgs astoņkājis arvien stingrāk un stingrāk sagrāba meiteni savos taustekļos, it kā gribēdams izspiest no viņas laukā dzīvību.

Laura gandrīz nespēja paelpot. Viņa ar mokām tvēra gaisu, kamēr gaisma galvā izdzisa, dodama vietu nespodrai dūmakai.

Cauri blīvai pelēkai sienai izspiedās skaņas. — Laura? — Sporta skolotāja balss atgādināja burbuļošanu — it kā viņš būtu valis, kas laiski kūļājas kaut kur tālu bezgalīgā jūrā. — Kas noticis, Laura?

Meitene nespēja pakustināt lūpas. Tās bija gluži kā salīmētas ar neizšķīdināmu līmi, un viņa jaudāja vien vaidēt un stenēt. Arī acis Laura nevarēja atvērt. Plakstiņi klāja tās kā centneriem smagi vāki, kas negribēja kustēties ne par milimetru.

Persija vārdi izskanēja kā tāla atbalss, ko vējš bija atnesis līdz viņas ausij, līdz Laura uztvēra izmisušu saucienu: — Laura! Celies jel augšā, mon Dieul

Persijs Valjants pūlējās velti. Laura peldēja arvien tālāk, kamēr baisais Borborona vieplis uzplaiksnīja viņas atmiņas tumšajā jūrā kā drausma dziļūdens zivs, čukstot meitenei ausī ņirdzīgas pavēles: — Atdod kausu! Apsoli man! Es nogalināšu tavu tēvu — un tevi arī! Atdod kausu! Nogalināšu tēvu! Nogalināšu!

Laura saprata viņa vārdus, taču ne mazākajā mērā neuztvēra to jēgu. Viņa vienkārši nespēja tos saistīt savā starpā. Tie kā ap-trakuši šaudījās šurpu turpu, spēlēdami sunīšus viņas galvā. Un, jo vairāk viņa dzinās tiem pakaļ, lūkodama panākt un sarindot jēg-pilnā secībā, jo lielākā juceklī nokļuva — bet tad Laura beidzot piezemējās atmiņu jūras dibenā. No turienes pacēlās melns mākonis, aizsegdams skatu — līdz pēdīgi meitene saplūda ar bezgalīgo melnumu.

Sarkanā nāve pašķīra zarus, kas traucēja skatienam. Beidzot viņš varēja brīvi saskatīt pili. Viņš gandrīz nekustēdamies stāvēja kuplas egles aizsegā un stingiem vaibstiem nopētīja izsenis pazīstamo ēku. Bija pagājis jau krietns sprīdis, kopš viņš bija iegriezies pilī pēdējoreiz. Agrāk, pirms ilgiem laikiem, viņš bija pazinis ik stūrīti šai plašajā apvidū. Viņš bija jaudājis bez pūlēm pārvietoties pat nakts tumsā. Kā jau nāvei pieklājas, viņš lielākoties bija izmantojis nakts melnumu. No rīta, kad viņa slepenos darbus kāds ievēroja, nabaga nelaimīgajiem jau bija par vēlu — un viņš pats nozudis bez pēdām. Neviens vēl nebija viņu notvēris.

Sarkanā nāve pamāja. Skaidrs — kopš pēdējā apciemojuma daudz kas bija mainījies. Taču gan viņš tiks galā bez kādām raizēm. Beigu beigās nebija jau pirmoreiz ar pīpi uz jumta, kad nācās nodarīt kādu tumšu lietiņu. Šajā naktī uzdevums tiks paveikts — un arī šoreiz neviens viņam nestāsies ceļā.

Viņš palaida vaļā zarus, kas tūdaļ atgriezās agrākajā stāvoklī. Bez mazākā troksnīša atgriežoties Bendesmežā, viņa bālajā sejā iezīmējās ļauns smaids.

Laura atvēra acis un redzēja tikai baltu vien — acīmredzot tas bija segas pārvalka baltums. Degunā iecirtās dezinfekcijas šķid-ruma un zāļu smārds. Meitene apmulsusi piecēlās sēdus, samirkšķināja acis un pavērās apkārt. Pagāja dažas sekundes, līdz viņa noprata, ka atrodas slimnīcā. Viņai mugurā bija balts naktskrekls, un pati viņa gulēja metāla stieņu konstrukcijas gultā, kuras galvgalī pacēlās karātavām līdzīgs veidojums. Pelēkā virvē bija iekarināts trīsstūra formas tureklis, kas šūpojās viņai tieši deguna priekšā. Lauras kreisās rokas locītavā bija ievadīta caurulīte. Tā ar garu plastmasas šļūtenīti bija pievienota infūzijas pudelei, no kuras viņas ķermenī pilēja caurspīdīgs šķidrums.

Laura pārsteigta atslīga atpakaļ spilvenā. Kas bija noticis? Kāpēc viņa atradās slimnīcā?