laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Sirīna kādu sekundes daļu likās pārsteigta. Tad viņa atgāza atpakaļ galvu un iesmējās tos pašus šaušalīgos smieklus kā tonakt, kad Rāvenšteinas pilī bija atdzīvinājusi lemuru.

Laura nepievērsa tam uzmanību. Beigu beigās pēc dažiem mirkļiem Lūkass viņu aicinās atpakaļ no sapņu ceļojuma, izraudams no ienaidnieku nagiem. Kaut gan: ko gan brālis īsti gaida?

Norunātais laiks noteikti jau sen bija pagājis!

Briesmīgā sieviete atkal bija nomierinājusies. Ar ķirzakas cienīgām kustībām viņa riņķoja ap Lauru, nopētīdama no visām pusēm. — Jā, drosme tev ir, — viņa nošņācās, — tas nu jāatzīst. Bet tu taču nedomāsi, ka spēsi man izsprukt otru reizi?

Laura viņā pat īsti neklausījās. Lūkas, viņa domāja, nemieram augot augumā. Kāpēc tu mani nemodini?

— Vai tu nedzirdēji, ko es teicu? — Sirīnas putna nagiem līdzīgā roka pašāvās uz priekšu, sagrābdama Lauru aiz zoda.

Pamodini mani, Lūkas, — lūdzu!

— Atbildi, kad es tev jautāju! — melnā burve šņāca.

Lūdzu, Lūkas, ko tu vēl gaidi!

— Tev jāatbild! — Sirīna kliedza. Viņas seja bija pārvērtusies vienā vienīgā ļaunā grimasē. Viņa pastiepa uz priekšu lūpas, kurās nejautās ne asins lāsīte, un pūta — no mutes izlauzās spēcīga brāzma, kas satvēra Lauru, norāva no kājām, pārnesa pāri troņa zālei un no visa spēka trieca pret sienu. Sāpes, kas caurstrāvoja Lauras ķermeni, bija tik spēcīgas, ka viņa jau nodomāja, ka ir salauzusi visus kauliņus. Meitene gulēja tur kā nelaimes čupiņa, baiļu un sāpju apdullināta, kad Sirīna pieskrēja pie viņas, sagrāba aiz rīkles un pievilka sev klāt.

— Atbildi beidzot, tu, gaismas niekkalbe! — sieviete auroja.

— Atbildi! Atbildi!

Lauru no trakojošās veidolu mainītājas nagiem izglāba Melnais hercogs. — Nomierinies, sievišķi! — viņš uzkliedza Sirīnai pēr-kondimdošā balsī.

Burve uzreiz lika upuri mierā. Viņa atgrūda meiteni, un Laura nenokrita zemē tikai tāpēc, ka atbalstījās pret sienu.

Viņa ievilka elpu un sarāvās. Meitene noprata, ka Lūkass viņu neizpestīs. Lai kas arī būtu noticis — vienīgi viņa pati spēja atgriezties no ceļojuma sapnī, taču tumsas piekritēji šādu iespēju noteikti nedos. Laura bija bezpalīdzīga un atradās viņu varā.

— Panāc šurp! — Melnais hercogs bija piecēlies no troņa un pamāja Laurai ar žestu, kas nepieļāva iebildumus.

Meitene apdullusi izstreipuļoja cauri zālei, līdz atkal stāvēja Borborona priekšā. Tirāns nopētīja viņu ar neizdibināmu skatienu.

“Nez vai viņš vispār spēj kaut ko sajust?” Laura nodomāja.

Viņa bālajā sejā nebija noprotama ne sīkākā kustība. Nolasīt Tumsas valdnieka domas Laurai šķita tik pārdroši, ka viņa pat nemēģināja. Viņa savaldījās un izaicinoši pavērās Borboronā.

— Ko jūs gribat ar mani iesākt? Uzlikt pārakmeņojumu tāpat kā manam tēvam?

Melnā hercoga vaibsti tomēr sakustējās: viņš izskatījās uzjautrināts. — Un ko mēs ar to iegūtu?

Borborons pats atbildēja uz jautājumu. — Neko — pilnīgi neko! Tu gan nebūtu mums bīstama, bet patieso mērķi mēs vēl ne tuvu nebūsim sasnieguši.

Laura nesaprata, ko viņš ar to gribēja teikt, un arī Sirīna, likās, nespēja īsti atšifrēt sava pavēlnieka sacīto. Viņa pārsteigta pavērās Melnajā hercogā un jau gribēja uzdot jautājumu, kad Borborons noskaities saviebās un ar ašu žestu pavēlēja viņai klusēt.

Taču Laura gan neļāvās iebaidīties. — Kas jums ir padomā?

— Nu... — Valdnieka drūmajās lūpās rotājās viegls smaidiņš.

— Es... atbrīvošu tevi.

Laura nodomāja, ka ir pārklausījusies. — Atbrīvosit? — viņa neticīgi atkārtoja.

— Jā. Vari atgriezties uz Cilvēkzvaigznes...

Nevar būt, meitenei iešāvās prātā. Viņš man melo, vienalga, kāda iemesla dēļ.

— Ja vien tu man kaut ko apsolīsi, — Borborons jau piebilda.

— Apsolīšu? Ko apsolīšu?

Tirāns paspēra soli viņai tuvāk. Kvēlojošās acis taisni vai ieur-bās Lauras dvēselē. — Mums visiem jau izsenis ir zināms, kādu uzdevumu sargātāji tev ir uzticējuši: Lieldienu svētkos tu iziesi pa burvju vārtiem, lai aizvestu Apskaidrības kausu atpakaļ uz Blāzmoraldu. Ja apsoli kausu atdot man, nevis Elizionam, es atbrīvošu tavu tēvu un jūs abi varēsit sveiki un veseli atgriezties savā pasaulē.

Pirmajā brīdī Laura nespēja aptvert šo vārdu nozīmi. — Un ja nu es neapsolīšu? — viņa, elpu aizturējusi, vaicāja.

Borborona skatiena sarkanā kvēle sabiezēja, šķita, ka acu dobumos verd tīra lava. — Tad es jūs abus nogalināšu, — viņš pavisam mierīgi paskaidroja, un meitenei nebija ne mazāko šaubu, ka viņš savus draudus izpildīs.

Laurai rīkli aizžņaudza izmisums. Ko lai dara? Viņa taču nedrīkstēja nodot Dzīvības ūdeni tumsas rokās.

Tas nebija iespējams!

Tumsas spēki gūtu tādu atbalstu, ka viņu uzvara vairs nebūtu novēršama. Taču, no otras puses, — tikpat maz viņa drīkstēja pieļaut to, ka tēvam būtu jāmirst.

Tas nu bija pilnīgi neiedomājami!

Melnais hercogs pārtrauca Lauras drudžainos prātojumus.

— Atbildi man! — viņš uzsauca meitenei.

— Eīī... — Laura bija tik apjukusi, ka spēja tikai stostīties.

— Protams... Ē... Protams, ka es jums varētu to apsolīt. Bet — kā jūs zināt, ka es turēšu solījumu?