Ļaunuma spogulis

Uz ceļa arvien biežāk bija sastopami rati, un vienreiz Doroteja pat izbijās, jo viņa negaidīja šādu tikšanos: pa ielas vidu gāja īsts, milzīgs zilonis, kas aiz sevis vilka resnu baļķi. Viņa dzinējs sēdēja zilonim pakausī un dziedāja dziesmu, kurai eiropieša ausij pilnīgi nebija nozīmes un melodijas, bet Dorotejai tā šķita tik patīkama un melodiska!

Drīz priekšā priekšā parādījās neliels ezers, ap kuru auga palmas un kas bija skaists krastu zaļumā, pa kuriem bija izkaisītas mazas baltas pagodas, dažreiz tikpat augstas kā cilvēks, vai pat mazākas. Ezera tālākajā malā tieši no ūdens pacēlās kalns, kura virsotnā bija milzīga pagoda. Tas bija zelta konuss, it kā salikts no plakanām pankūkām, kas pamazām samazinājās, it kā uz bērna rotaļlietas, ko sauc par piramīdu. No šī konusa pret debesīm stiepās žirafes kakls - piramīdas augšdaļa. Augšā to vainagoja pa pusei atvērts zelta lietussargs, kas dzirkstīja kā šķidrā liesmā. Doroteja uzreiz neuzminēja, ka iemesls tam ir austrumos uzlecošā saule, kas nu jau izgaismoja arī pašu pagodas virsotni, kas stiepās gandrīz ceturtdaļjūdzes augstumā pret retajiem pūkainajiem mākoņiem.

Doroteja kavējās ezera krastā, apbrīnojot pagodu un sajūtot dziļu, sirsnīgu mieru kā bērns, kurš pēc ilgiem meklējumiem ir atradis savas klusās mājas. Tūlīt atvērsies durvis, un satikt iznāks mamma.

Un tad pa labi virs koku galotnēm parādījās stars, kas viņai trāpīja acīs - un nākamajā mirklī saule burtiski uzlidoja debesīs, ko izstūma pienākusī dienā. Un tūlīt apkārtējā pasaule kļuva trokšņaina, gaiša un karsta.

Doroteja apgāja ap ezeru un drīz iznāca uz akmeņiem bruģēta ceļa, pa kuru cilvēki gāja vienā virzienā, visi svinīgi ģērbušies un saglabājot svētsvinīgu klusumu, jo tikko viņu priekšā visā krāšnumā atklājās apbrīnojamais pasaules brīnums. Un jo tuvāk Doroteja nonāca pie pagodas, jo vairāk uz ceļa kļuva svētceļnieku.

Lūk ceļš atdūrās plašās stāvās kāpnēs, kuru nojume bija balstīta ar apzeltītām, izgrebtām kolonnām, katra ar divmetrīgiem apkārtmēriem. Ēnās uz kāpnēm svēto relikviju tirgotāji izlika savas preces  dažādus sīkumus - zvaniņus, svēto figūriņas, lakotus traukus un svētku drānas vīriešiem un sievietēm - maz ko sagribētu svētceļnieks nopirkt kā suvenīru savā ceļojumā?

Noāvusi apavus un nesot sandales rokās, Doroteja ar visiem kopā devās augšā pa kāpnēm. Tuvāk pagodei kolonnas bija aplīmētas ar spoguļu gabaliem, un Doroteja ielūkojusies vienā no spoguļiem, bija satraukta, sapratusi, cik nevīžīga un nesakopta viņa izskatās.

Bet viņai nebija kur iet, viņai nebija naudas, lai sevi sakārtotu. Galvenais tomēr bija, ka viņa izbēga no arābiem, atstāja Regīnu un pat aizbēga no vecā Lju. Un neatkarīgi no tā, kas viņu gaidīja, viņa bija pārliecināta, ka galu galā viss beigsies labi - varbūt šī sajūta radās no gaišas saulainas dienas noskaņas, no Švedagona visaptverošā skaistuma un apkārtējo cilvēku mierīgā garastāvokļa.

Pati pagoda stāvēja uz platas marmora platformas. Uz šīs platformas bija pietiekami daudz vietas citiem mazākiem tempļiem un pagodām, nojumēm, kurās svētceļnieki varētu paslēpties no saules un atpūsties, lauvu statujām un ļaunīga izskata Debesu sargiem. Milzīga čūska, kas uzbūvēta no ar apmetumu pārklātiem ķieģeļiem, saritinājās ap vienu no tempļiem.

Doroteja par Buddas Svētā Zoba klosteri painteresējās pie viena no daudzajiem mūkiem, kurš klīda pa platformu, vicinoties ar apaļiem pītiem vēdekļiem vai patveroties no uzlecošās saules ar sarkaniem, uz bambusa stienīšiem uzvilktiem saulessargiem.

Mūks izskatījās labi paēdis, snaudulīgs, viņš ilgi domāja, skatīdamies uz dīvaino meiteni ar zemes kārdinājumiem pakļautām acīm, tad nopūtās un norādīja pār plecu uz priekšu un uz leju.

Ceļā uz klosteri, kas, kā izrādījās, atradās kalna tālākajā malā, Dorotejai nācās vairākas reizes apstāties un lūgt garāmgājēju norādes, tā ka pie klostera viņa nonāca tikai stundu vēlāk.

* * *

Buddas Svētā Zoba klosteris bija dibināts jau sen. Akmens pīlāri, uz kuriem kādreiz bija piekārti vārti, bija saliekušies, bet atmiņai par vārtiem palikušas tikai sarūsējušas eņģes. Žogs, kas stiepās no vārtiem un pacēlās gar kalna nogāzi, daudzviet bija sabrucis, un tam varēja pārkāpt, klostera iekšpusē esošie celiņi bija apauguši ar zāli un pat krūmiem, kas izlauzās no akmens flīžu apakšas. Kārtībā tika uzturēta tikai centrālā aleja, kas ved uz klostera galveno ēku. Un pa to, Dorotejas priekšā, vilkās mūku rinda, kuri atgriezās klosterī, savākuši sev brokastīm ziedojumus.

Klostera ēka bija grandioza. Visi trīs tā stāvi, visas verandas un daudzstāvu jumts, ko veidoja teltīm līdzīgas celtnes, kolonnas, margas, lieli, plati logi bez stikliem, - viss bija pārklāts ar kokgriezumiem un kādreiz skaisti izkrāsots. Tagad krāsa bija nolobījusies, bet kokgriezumi, no vecuma sudraboti, saglabājās.

Noāvusi sandales, Doroteja devās uz verandu, un te no tumsaspretī iznāca iznāca izkāmējis un drūms mūks.

- Nedrīkst, sieviete, - viņš teica. - Tev nav vietas klostera mājoklī.

- Man jāredz godājamais U Džammapada, - sacīja Doroteja.