Ļaunuma spogulis

Tad U Džammapada no savas oranžās togas izvilka vecas brilles ar metāla ietvariem, tieši tādas pašas kā krodziniekam Londonā. Viņš uzlika tās un nolaida degunu pie paša auduma, it kā to apostot.

Ilgu laiku viņš virzīja degunu pār audeklu, burtojot tur uzrakstīto.

Vairāki mūki, kuriem nebija ko darīt, piegāja pie verandas un sāka aplūkot Doroteju, bet jaunais mūks viņiem uzkliedza un viņi atkāpās.

Beidzot vecais pabeidza lasīt. Viņš skaļi nopūtās, acīmredzot noguris no šīm pūlēm, noņēma brilles un jautāja Dorotejai:

- Vai pati lasīji šo vēstuli?

- Nē, - Doroteja sacīja. - man to iešuva mamma. Es to neatvēru. Un turklāt es nesaprastu, jo es neprotu lasīt birmiešu burtus.

Kaut kas nebija kā vajag ... Viņa to saprata, pārtverot jaunā mūka pārsteigto skatienu.

Vecais mūks atmeta galvu tik tālu, ka šķita, ka Ādama ābols grasās izlauzties caur ādu no viņa krunkainā brūnā kakla. Un iesmējās.

-Viņa pat nepamanīja, - viņš teica. - Visi pamanīja, bet viņa nepamanīja!

Ko es neesmu pamanījusi, saija Džamapada? Viņa kautrīgi jautāja.

- Tu pat nepamanīji, ka mēs tagad ar tevi runājam pavisam citā valodā. Un mans draugs U Vizars nesaprot mūsu sarunu.

- Es jūs nesaprotu, - sacīja jaunais mūks, acīmredzot nojautis, ka U Džammapada runā par viņu.

- Protams, - vecais vīrs turpināja, - tāpēc ka mēs abi, meitenīt, runājam ligoniešu valodā, jo abi piederam vienai un tai pašai tautai, lai gan abi esam no tās šķirti.

- Ligona? - Vispār Doroteja to jau ir sapratusi pati. Galu galā māte nekad neslēpa, ka viņu kā meiteni atveda uz Amarapuru, Birmas galvaspilsētu Irravadi vidienē, jo Birmas karaļi, kā jau Austrumos pieņemts, vienmēr ņēma vasaļu kņazu bērnus pie sevis audzināšanā. Tika uzskatīts, ka kalnu valdnieku bērni tādējādi saņems metropoles izglītību un audzināšanu, taču patiesībā šie bērni bija ķīlnieki un garantēja karalim vismaz zināmu miera līmeni viņa valstī. Tiesa, ja centrālā valdība vājinājās, tad ķīlniekiem bija maza nozīme. Parasti visiem kalnu prinčiem bija vairākas sievas un desmitiem bērnu. Tā ka princesei vairāk, princesei mazāk - bieži nebija nekādas nozīmes.

Bet tagad, kad viss kļuva skaidrs, atklājās pilnīgi negaidīti apstākļi. Un par šiem apstākļiem U Džammapada Svētā Zoba klostera abats pastāstīja angļu meitenei Dorotejai Forestai pēc tam, kad viešņai lika atnest tēju ar saldiem pīrāgiem pēc tam, kad viņu aizveda uz klosterī dzīvojošo kalpu māju, jo sieviešu klosteri budistu valstīs nepastāv. Kalpotājas, brīvprātīgi uzņēmās klostera dzīves pienākumus, turklāt apkopa mūkus, sakārtoja klosteri un pieskatīja ziedus un dārzu. Laipnās sievietes Doroteju sirsnīgi uzņēma, jo to viņām lūdza pats U Džammapada - svēts cilvēks, kurš nākamajās pārdzimšanas reizēs noteikti kļūs par svēto, iespējams, nemirstīgo.

Šīs kalpotājas, galvenokārt vecas, ģērbušās sārtās drēbēs, arī bija noskūtām galvām, pazemīgas un centīgas, vēloties izpatikt svētajiem ļaudīm, viņas, šim nolūkam sasildījušas ūdeni, palīdzēja Dorotejai nomazgāties, atnesa viņai augstdzimušas atraitnes dāvinātas drēbes. Atraitne labprāt izdarīja šo labo darbu un izpildīja sava garīgā padomdevēja un mierinātāja Saija U Džammapadas lūgumu.

Apģērbs tika atnests, kad Doroteja pamodās no nemierīga, sekla dienas miega, piepildīta ar karstumu, bišu kņadu un zāles čaukstēšanu. Viņa saprata, cik labi ir atpūtusies, ka pēc nomazgāšanās un izgulēšanās mājas verandas ēnā ir atbrīvojusies no noguruma un muskuļu sasprindzinājuma.

Viena no rozā kalpotājām nolika viņai priekšā kaudzi drēbju, otra palīdzēja viņai tās pāršūt, un desmit minūtes vēlāk galvenās klostera mājas verandā, kur gaidot viņu jau sēdēja gudrais saija U Džammapada, ienāca īsta dižciltīga birmiete. Viņa varēja būt gan Ligonas princese, gan Birmas vai Šanas augstdzimusi dāma.

- O! - iesaucās saija U Džammapada. - Vai tiešām manas vecās acis atkal redz nesalīdzināmo Ma Dži Nuriju, tavu vecmāmiņu, dievišķīgu skaistuli, kas aizrāva pat veco karali Alaunpaiju, bet aizbēga kopā ar Ligonas princi, jo viņu pārņēma neprātīga mīlestība pret viņu?

- Vai tā nav tā pati Ma Dži Nurija, kurai pieder mīlas dzejoļa burvīgās vārsmas? - jautāja veca kalpotāja. Spriežot pēc stājas un manierēm, pasaulīgajā dzīvē viņa piederēja Birmas sabiedrības krējumam. Vispār tas tā arī bija - kalpotāja, kura palīdzēja Dorotejai ģērbties, vēl nesen bija varena galma klana vadītāja, bet, kādu rītu pamodusies, viņa saprata, cik maz viņu interesē intrigas un viltības ap troni, pieņemšanas un svētku dienas, sazvērestības un slepenas slepkavības. Kādu dienu viņa pameta visu: pili Amarapurā un bagātību. Viņa devās uz klosteri, tuvāk gudrajam sirmgalvim U Džammapadam, lai savas dzīves beigās uzklausītu viņa sprediķus un padomus.

- Tā ir viņa, slavenā galma dzejniece, - piekrita U Džammapada, kuram savulaik arī pašam nebija sveša dzeja.

- Un viņa bija mūsu viešņas vecmāmiņa?