Ļaunuma spogulis

- Esmu no arābu kuģa, - viņa sacīja, ar grūtībām izvēloties un izrunājot melodiskos birmiešu vārdus, taču ar katru viņas teikumu viņā pamodās jauni - šķiet, ka valoda atgriezās pie viņas. Viņai pat nebija aizdomu, cik stingri viņā bija iesakņojušies vārdi, ko māte čukstēja šūpulī. - Tas šodien ieradās ostā...

Doroteja ar roku norādīja atpakaļ.

- Ēd, - sacīja tirgotāja. - Tu esi izsalkusi.

- Ko tu tur darīji? - Ķīnietis stingri pajautāja, it kā Doroteja būtu ķīniete vai birmiete, un viņai nebūtu ko darīt uz arābu kuģa.

Doroteja paraustīja plecus. Viņas mute bija aizņemta ar virtuli. Virtuļu pildījums bija pikants, piparots, ar dārzeņiem. Mīkla bija viskoza un nebija sāļa.

Vecis izkliedza ķīniešu frāzi, un, izpildot pavēli, viens no viņa miesassargiem kā bulta aizmetās pāri ielai, izgrūstot cilvēkus, un saķēra arābu, kurš sarunājās ar prostitūtu ielas otrā pusē. Viņš tik ātri parāva arābu pret sevi, ka tas nepaspēja izvilkt nazi, lika tam pārskriet pāri ielai, turot aiz muguras saliektu roku un, noliecies, apstādināja blakus Dorotejai.

Ķīnietis ierunājās arābu valodā. Doroteja jau uzminēja arābu runas rīkles skaņas, bet nesaprata vārdus.

Arābs bija pārsteigts.

Pēc zīmes miesassargs atlaida arābu. Tas nebēga un neuzbruka ķīnietim. Acīmredzot viņš arī juta, ka sarunājas ar neparastu cilvēku.

Ķīnietis jautāja. Arābs atbildēja. Tad sirmgalvis norādīja uz Doroteju. Arābs tikai tagad viņu ieraudzīja, jo iepriekš nenovērsa acis no večuka. Viņš, protams, atpazina pērtiķi un atstreipuļoja no meitenes.

Tūlīt no arāba izlija vētraina vārdu straume. Viņš palīdzēja sev ar rokām, dažreiz bakstīja nosodošu pirkstu Dorotejas krūtīs, kura jutās neērti zem nesaprotamās apsūdzības krusas.

- Tu saprati? - jautāja vecais ķīnietis, kad arābs beidza runāt, un atkāpās no Dorotejas.

- Nē, - Doroteja sacīja. - Bet es domāju, ka viņš par mani runāja kaut ko sliktu.

- Šis cilvēks ir matrozis no kuģa, ar kuru tu ieradies, viņš saka, ka tu esot angļu kundzes verdzene, kura tevi pārdevusi ar-Rahmana dēlam, bet tu gandrīz nogalināji savu labdari. Un tāpēc tiki sodīta. Tātad tu biji tā, kura karājās būrī pie rājas? Visa osta šodien runāja par pērtiķi, kuru ar-Rahmans atvedis uz savas baggalas. Un tā biji tu!

Ķīnietis smalki iesmējās un ar roku glaudīja bārdu.

Doroteja teica:

- Esmu brīva angļu sieviete. Neviens mani neuzdrošināsies pārdot.

- Bet tevi tomēr pārdeva?

- Nezinu, - sacīja Doroteja. - Man par to neviens nepateica.

- Un kā ar ar-Rahmana dēlu?

- Man nepatīk, kad man pieskaras sveši vīrieši, - Doroteja lepni sacīja. - Man ir līgavainis. Viņš ir angļu virsnieks.

- Brīnišķīgi, - sacīja ķīnietis. - Bet ir slikti, uz ielas runāt par svarīgām lietām. Es lūdzu tevi, kundze, ieiet šajā namā, tur būs klusa istaba, un tu man visu izstāstīsi.

- Kāpēc? - Doroteja jautāja.

Viņa pamanīja, kā resnā tirgotāja tikko manāmi noraidoši papurina galvu. Viņa paskatījās uz gredzenu - akmens bija aptumšojies, bet varbūt uz to neveiksmīgi krita ielas gaisma?

- Es padomāšu, kā tev palīdzēt un kā sodīt tavus pāridarītājus, - sacīja ķīnietis. - Es gribu, lai taisnīgums ņem virsroku. Turklāt ir vairāki jautājumi, uz kuriem esmu ieinteresēts saņemt atbildes. Tātad tu nāksi?

Doroteja saprata, ka viņai nav citas izvēles.

Viņa paklausīgi iegāja mājā.

Paskatījās apkārt. Arābs skrēja prom pa ielu.

- Vai jūs nebaidāties, ka viņš atvedīs šurp savus cilvēkus? Doroteja jautāja večukam, kurš gāja viņai blakus.

Vecis nosmīnēja. Viņa garais melnais halāts čaukstēja tumšajā koridorā, it kā staigātu vesels gājiens zīdā tērptu augstmaņu.

- Viņa ļaudis neuzdrīkstēsies šeit spert ne soli bez manas atļaujas, - viņš teica.

Zemajā, garajā, vāji apgaismotajā telpā bija tikai gultas, kas bija pārklātas ar kaut kādām lupatām. Te smaržoja saldi un bija dūmi. Miesassargi spārdot un ar kliedzieniem izdzina no istabas cilvēkus, kuri gulēja uz divstāvu nārām. Tūlīt sīks cilvēciņš zilā halātā ar augstu apkakli ienesa saliekamo krēslu un nolika to istabas vidū. Vecais ķīnietis apsēdās uz tā, norādot Dorotejai vietu uz divstāvu nāras sev pretī.

- Mani interesē, - sacīja vecis, - kāpēc tu, sieviete no Lielbritānijas, saproti birmiešu valodu.

- Mana māte ir no šīm vietām, - Doroteja atbildēja. - Un mans tēvs bija angļu jūrnieks. Viņš aizveda manu māti uz Londonu. Viņa arī tagad ir dzīva.

Ķīnietis pamāja ar galvu.

- Birmiešu valodā tu runā slikti, - viņš teica. - Tātad tev ir taisnība. Un ko tu domā darīt tālāk?

- Es vēl nezinu, - sacīja Doroteja. Viņa nedaudz krāpās. Viņa nevēlējās stāstīt vecim par Buddas Svētā Zoba klosteri. Viņa pati nespēja izskaidrot, kāpēc. - Varbūt es sameklēšu savus radiniekus.

- Tu zini savas ģimenes vārdu?

- Mana māte dzīvoja Amarapurā. Viņa kalpoja karaļa galmā.

- Kā viņu sauca?

- Ma Dina Laijinga.

- Kā sauca tavu vectēvu?

- Saija Hmaungs. Viņš ir no Hmaungas kņazistes. Neko citu nezinu.

- Tu jau man esi pateikusi pietiekami daudz, - ķīnietis atbildēja. - Domāju, ka tu pateiksies tai stundai, kad atnāci uz šo māju un satiki mani.

- Vai šī ir jūsu māja?