Ļaunuma spogulis

- Jā, vecmāmiņa. Viņai bija divi bērni - dēls Mauns Nurija un meita Ma In. Jaunais karalis pavēlēja meitu nosūtīt uz galmu un audzināt tur. Tā šīs meitenes māte sastapa angļus, kad viņi ieradās kā vēstniecība Āvas Karalistē. Un tad viņa, kas raksturīgi Hmaungu klana meitenēm, arī aizbēga - šoreiz kopā ar angļiem. Un karalis Badžido, izdarot plašu žestu, atļāva viņai šo laulību. Par laimi, līdz tam laikam Ligonas karalistē varu bija pārņēmusi cita ģimene. Dzejniecei Ma Dži Nurijai un viņas dēlam bija jābēg kalnos, pie savas dzimtās Hmaungu cilts, bet viņu vīru un tēvu, Ligonas karali, nogalināja sazvērnieki. Tajās dienās karalis Bagdžido domāja par to, kā noturēt vasali pakļautībā, kā novērst jaunā Ligonas karaļa apvienošanos ar taizemiešiem. Tāpēc viņš atbrīvoja vairs nevajadzīgo ķīlnieci pie angļiem.

- Tātad man ir paveicies, - teica Doroteja, - ka mūsu Ligonā pie varas nākuši citi cilvēki?

- Kāpēc?

“Pretējā gadījumā manai mātei nebūtu ļauts apprecēties ar manu tēvu, un tad es nebūtu nākusi pasaulē.

- Tā ir dziļa doma, - U Džammapada pasmaidīja ar veca bruņurupuča smaidu. - Un arī naiva doma. Jo vēsturē nav vārda "ja". Notikušo prognozē zvaigznes. Un nekas nevarēja notikt citādi.

- Bet kas notika tālāk? - Doroteja jautāja.

“Daudzi dižciltīgu ģimeņu ligonieši ir pametuši karalisti. Jo uzurpators bija nežēlīgs un viltīgs. Viņš apsita gandrīz visus konkurentus, kas dzīvoja Ligonā. Viņš pat kalnos aizsūtīja slepkavas ...

- Un tāpēc šīs meitenes vecmāmiņa gāja bojā, - sacīja vecā kalpotāja. - Mana mīļotā Ma Dži Nurija. Nepabeigusi savu pēdējo dzejoli.

- Jā, viņu nogalināja nolīgts slepkava, - sacīja U Džammapada. - Un viņa bija mana miesīga māsa.

- Ak, ko jūs teicāt! - vecā kalpotāja bija pārsteigta. - Kā jūs tik daudzus gadus esat klusējis! Neviens šeit par to nezināja.

- Un nav arī jāzina, jo, nonākot klosterī, cilvēks it kā novelk drēbes un augstdzimtību. Nevienam nevajadzētu interesēties, kas es biju. Ir svarīgi sasniegt mūsu Skolotāja žēlastību un karmu - un kļūt labākiem pēc jaunas pārdzimšanas.

Vecā sieviete un vecais vīrietis apklusa, iegrima domās, un Doroteja mēģināja aptvert uzzināto. Izrādās, ka viņa ir šī vecā mūka māsas mazmeita. To vēl varēja saprast ... bet viņa izrādījās arī kādas kalnu karalistes bijušo valdnieku radiniece. Vai varbūt viņai dzīvi arī citi radinieki?

- Kas tagad notiek Ligonā? - jautāja Doroteja.

Večuks uzreiz neatgriezās no savu lēno domu pasaules.

- Vai tevi tas interesē?

- Protams. Kā arī tas, kas bija uzrakstīts vēstulē jums, vectēv.

Cik viegli ir šo veco mūku nosaukt par vectēvu! It kā iekšā, savā sirdī, viņa to būtu zinājusi jau no tās minūtes, kad uzkāpa uz klostera izgrebtās verandas.

- Vēstulē tika teikts tikai tas, kas tu esi, kas ir tava māte un kas ir tavs tēvs. Kā arī lūgums palīdzēt tev atgriezties pie saviem radiniekiem Ligonā.

- Kāpēc? - Doroteja jautāja. Un, negaidot atbildi, viņa jau saprata, ka tas viņai patiešām ir svarīgi, viņai jāatgriežas savā valstī, savā Ligonā. Pie radiniekiem, kuri līdz šim pastāvēja tikai mātes skopajos stāstos, kurai nepatika daudz runāt par Ligonu, bet kura miegā raudāja un kaut ko runāja savā dzimtajā valodā. Vai viņa patiešām ir angliete, Doroteja Foresta, vai arī viņā ir spēcīgākas citas asinis? Kāpēc viņai ir tik vienkārši un pazīstami garajos, līdz zemei ​​šaurajos zīda svārkos, zīda blūzē, kurai pogu vietā uzšūtas lielas pērles, un pēc mazgāšanas siltajā ūdenī mīkstie mati savākti un sasprausti ar sudraba matadatu, kas dzirkstī kā diadēma? Doroteja zināja, ka viņā vienmēr ir bijuši divi cilvēki - nabadzīga angļu meitene un vienlaikus, tikpat senas kā paši kalni, lepnas tautas princese.

Un viņai ļoti gribējās lai Budas Svētā Zoba klostera dārzā nejauši,  ienāktu stūrmanis Alekss un ieraudzītu Doroteju jaunajā izskatā. Tad viņš, iespējams, vairs nebūtu pievērsis uzmanību šim glupjajam balodim Regīnai.

- Tu jautā, kas notiek Ligonā? - Vecais mūks atkārtoja viņas jautājumu. - Tagad tur ir cits valdnieks.

- Kurš?

- Apvienojies ar Va cilti, tavas mātes brālis, tavs tēvocis, kuru tagad sauc par Bo Nurija, sakāva visus savus ienaidniekus un uzkāpa senču tronī.

- Mans tēvocis?

- Viņš ļoti priecāsies tevi redzēt. Viņš ir labs zēns. Es viņu pazinu jau tad, kad viņš bija pavisam mazs.

- Viņš ir izmainījies, kļuvis par karotāju, - sacīja vecā kalpotāja.

- Viņš kļuva par karotāju.

- Es gribu viņu redzēt,-  sacīja Doroteja.

- Es nevaru tevi sūtīt vienatnē, bet mani mūki tevi nespēs aizsargāt. Bet es šodien nosūtīšu steidzamu vēstuli ar Rangūnas ligoniešiem. Es domāju, ka atbildi varam gaidīt jau pēc nedēļas.

- Un šo nedēļu ...

- Tu dzīvosi šeit. Bet neiziesi no klostera.

* * *

Pagāja astoņas dienas.

Doroteja šīs dienas pavadīja klosterī. Dažreiz veco sieviešu pavadībā no klostera viņa uzkāpa uz Švedagona un ilgi sēdēja uz marmora plāksnēm, garīgi sarunājoties ar Kungu Buddu.

Pilsētā un ostā viņa nekad negāja. Un arī negribēja.