Ļaunuma spogulis

Mācekļi zēni, pinoties garās togās, barā aizskrēja garām, bet zem kalsnā mūka skatiena, kļuva rātni un ar izrādītu pazemību un pārdomām gāja tālāk, kaut arī, protams, gribēja skriet un lēkāt.

- Abats iegrimis domās, - sacīja kalsnais mūks. Un tas izklausījās tā, it kā "viņš ir miris".

Doroteja saprata, ka satikusi cilvēku, kuram patīk aizliegt un pamācīt. Un uz tāda palīdzību paļauties nevarat.

- Man pie Džammapada ir svarīgas darīšanas, - tomēr teica Doroteja. - Es atnācu pie viņa no tālienes.

- Es redzu, ka no tālienes, - mūks piekrita. - Bet tev tik un tā nav jārunā ar Saija-do. Tu vari visu pateikt man, un es to nodošu U Džammapadam.

- Es savu ziņojumu varu nodot tikai personīgi, - sacīja Doroteja. - Es pagaidīšu.

- Pagaidi ārpus klostera, - sacīja kalsnais mūks.

Doroteja izgāja no verandas, lai nestrīdētos ar mūku, un aizgāja milzu mango koka ēnā, no kura zariem karājās mazi, zaļi augļi. Viņa apsēdās sakrustojusi kājas kā birmiete, kas gatavojas gaidīt. Anglijā viņai neienāca prātā sēdēt tā, kad bija krēsli vai gulta, bet šeit tas iznāca tik dabiski ...

Mūks pastāvēja pie verandas izgrebtajām margām, skatīdamies uz spītīgo ubagotāju saplēstajos svītrainajos svārkos, tad aizgāja.

Iestājās klusums. Tas bija piepildīts ar daudzu putnu dziedāšanu, kukaiņu skaņām, vēja čaukstēšanu lapotnē, tajā bija savijušās tālas balsis un kora rečitatīvs, kas nāca no ēkas iekšpuses - acīmredzot mazie mācekļi iegaumēja gudrās sutras.

Tad verandā parādījās vēl viens mūks, jaunāks par pirmo, ar apaļu, muļķīgu seju.

Viņš iznesa zemu niedru krēslu. Nolika to verandā.

Tad viņš aizgāja, bet drīz atgriezās, vezdams zem rokas ļoti vecu mūku. Gadi viņu bija saliekuši tā, ka seja skatījās uz zemi, un mūkam nācās to atmest tālu atpakaļ, lai redzētu ceļu sev priekšā, vai sarunu biedru.

Jaunais mūks palīdzēja vecajam vīram iesēsties krēslā.

Dziļa, skanīga balss, kurai, šķiet, vairs nebija kur iederēties vecā mūka vājajā ķermenī, atskanēja virs klostera un bija sapinās kā tāls pērkons mango koku lapotnēs:

- Meitene, kura gribēja mani redzēt un nāca no tālienes, lai viņa pieceļas un pienāk pie manis.

Jaunais mūks piegāja pie margām un pamāja Dorotejai kāpt augšā verandā, it kā nebūtu pārliecināts, vai viņa ir dzirdējusi sirmgalvja pērkondimdošo balsi.

 Doroteja sakautrejusies uzkāpa pa čīkstošajiem pakāpieniem uz verandas. Viņa īpaši tagad sajuta, cik slikti izskatījās un neradīja uzticību cilvēkiem.

Vecais vīrs atmeta galvu. Tumšā seja bija izvagota ar tūkstoš līnijām un grumbām. Acis slēpās kroku un rētu tīklā. Vecais cilvēks izskatījās kā bruņurupucis, kas lūkojas ārā no čaulas.

- Man teica, - vecais vīrs turpināja, - ka pie manis atnākusi ubadze, kurai birmiešu valoda nav viņas dzimtā valoda. Viņa teica, ka ieradusies pie manis no tālienes. No kurienes tu nāc?

- No Anglijas, - teica Doroteja. - Es braucu uz kuģa, bet mani sagūstīja pirāti, pēc tam mani uzņēma arābu baggala un gribēja mani pārdot verdzībā. Bet es aizbēgu.

- Es nezinu par to, kas notiek jūrā, jo nekad tur neesmu bijis. Bet es zinu, ka Anglijas valsts ir daudzu mēnešu ilga ceļojuma attālumā un angļi vēlas iekarot mūsu valsti tāpat kā visu Indiju. Vai es runāju pareizi? Pēdējais jautājums nebija domāts Dorotejai, bet gan par jaunajan mūkam, kurš stāvēja blakus zemajam krēslam.

- Jums taisnība, saija Džammapada, - atbildēja mūks. - Jūsu gudrībai nav robežu.

Doroteja nezināja, kur te slēpjas vecā vīra gudrība. Bet viņa vismaz bija pārliecināta, ka redz tieši vajadzīgo cilvēku.

- Man ir vēstule, kas adresēta jums, - viņa teica. - Vēstule tika iešūta manu svārku apakšmalā. - Viņa parādīja, kur vēstule agrāk atradās. - Bet man bija jāpeld pa upi, un es baidos, ka uzrakstu uz auduma aizskalojis ūdens.

- Un tev skaļi neatkārtoja vēstulē rakstītos vārdus? - jautāja Džammapada.

- Nē.

- Tātad, baidījās, ka tu nonāksi ienaidnieku rokās... - Vecais vīrs uzlika galvu uz krūtīm un, šķiet, iesnaudās. Doroteja gaidīja. Gaidīja arī jaunais mūks.

Pēc minūtes vai divām vecais atkal atmeta bruņurupuča galvu un jautāja:

- Kā tu nokļuvi Anglijā?

- Mana māte ieradās tur, - Doroteja atzina. - jo apprecējās ar angli. Es esmu dzimusi Londonā, Anglijas pilsētā.

- Kāpēc tu zini birmiešu valodu?

- Mani mācīja māte.

- Vai tava māte tev iedeva vēstuli?

- Nē, vienacains iluzionists Fans, kurš arī dzīvo Londonā.

- Vai mēs tādu pazinām? Džammapada jautāja savam jaunajam pavadonim, bet tas noliedzoši papurināja ar galvu.

Apakšdaļa bija piešūta cieši, Doroteja ar pūlēm sarāva diegu, pēc tam viss veicās ātrāk. Minūti vēlāk, zem mūku uzmanīgajiem skatieniem, Doroteja no šuves izvilka vēl mitru drānas gabaliņu. Viņa negaidīja, ka redzēs uz auduma burtus, bet acīmredzot tie bija rakstīti ar tinti, kas nenomazgājās ar ūdeni. Uz drānas, kas bija tik plāna, ka tad, kad tā no neliela matērijas rullīša pārvērtās par plakanu drānas gabalu, izrādījās, ka tā ir divu plaukstu lielumā un vienā pusē pilnīgi aprakstīta, melnoja mazi apaļi birmiešu burti.

- Dod vēstuli man, - U Džammapada pavēlēja, - tas ir ziņojums tikai manām acīm.