Ļaunuma spogulis

- Šī ir viena no man piederošajām mājām, - sacīja sirmgalvis. - Šeit smēķē opiju. Vai esi par to dzirdējusi?

- Protams, esmu dzirdējusi par to.

- Man ir daudz šādu māju. Man kalnos ir cilvēki, kas audzē magoņu sēklas, un ir arī citi cilvēki, kas spiež magoņu sulu, un trešie cilvēki, kas to ieved šeit un no tās gatavo opiju. Cilvēki to smēķē un izbauda laimi. Es esmu vecais Lju, kurš cilvēkiem sagādā laimi.

Doroteja zināja, ka tā nav. Viņa saprata mātes un tēvoča Fana sarunas par to, cik slikti kļūst cilvēkam, kurš nonācis atkarībā no opija, jo opijs atņem cilvēkam spēku un saprātu un viņš vēlas tikai sapņot.

Bet Doroteja neko neteica.

- Mans cilvēks tevi aizvedīs augšstāvā, - vecais vīrs teica. - Tu gulēsi. Ir vēls, un tu noteikti esi nogurusi sēžot tajā būrī. Saki, kāpēc tu nenoslīki, kad izkriti no būra ūdenī?

- Tāpēc, ka es protu peldēt.

- Tas ir tik dīvaini! - vecais vīrs bija pārsteigts. Ar šiem vārdiem viņš izgāja no istabas, un miesassargs pavadīja Doroteju augšā uz nelielu istabu virs opija smēķētavas, kur pēc minūtes ieradās veca ķīniete ar bļodu un krūzi, lai Doroteja varētu nomazgāties. Tad viņa atnesa Dorotejai tējkannu un tasi, kā arī sālītus sausiņus. Tās bija pasakainākās dzīres Dorotejas dzīvē.

Vecā ķīniete tupēja pretī Dorotejai, un ielēja tēju krūzē.

- Tu no arābu kuģa? - Viņa jautāja. Šķiet, ka baumas par Doroteju jau ir izplatījušās visā Rangūnas ostā. - Vai tiešām tevi veselas piecas dienas turēja būrī pie masta?

- Taisnība.

- Tevi sodīja?

- Es negribēju, lai mani pārdod verdzībā.

- Mūsu saimnieks bija ļoti priecīgs, - sacīja vecā ķīniete. - Vecā lapsa Lju vēlas nopelnīt ar tevi lielu naudu.

- Kā tad to var izdarīt? - Doroteja brīnījās.

- Ja tu nemelo, var izcelties briesmīgs skandāls. Britu sieviete pārdota verdzībā. Anglijas faktorijas vadītājs misters Vitls būs ļoti neapmierināts ar savu sievu. Tādu negodu viņš nevēlas. Bet vai tu tiešām neesi verdzene?

- Es esmu brīva sieviete.

- Vai taisnība, ka tava māte ir Ma Dina Laijinga?

- Tā viņu sauca pirms kristīšanas.

- Es zinu viņas mātes poēmu. Par mīlestību. Vai tu esi no Hmaungu dzimtas?

- No Hmaungu dzimtas.

- Tātad, viltīgā lapsa Lju uzvarēs divas reizes - tikusi pārdota augstdzimusi angļu lēdija un dzejnieces Ma Dži Nurijas mazmeita. Visi maksās vecajam Lju par klusēšanu.

- Pastāsti, - teica Doroteja, kurai nepatika viss šis stāsts, jo visi bija aizmirsuši par pašu Doroteju. Nevienu neinteresēja tas, kas viņai būtu labs un kas slikts. - Kas ir šis Hmaungs?

Bet ķīniete nepaspēja atbildēt. Viens no veča miesassargiem paglūnēja pa durvīm.

Viņš kaut ko uzkliedza sievietei ķīniešu valodā.

- Ar labu nakti, - sacīja ķīniete. Paklanījusies, viņa izgāja no istabas.

- Guli, - Dorotejai pavēlēja miesassargs.

Viņš aizvēra durvis. bija dzirdams kā nošķind aizbīdnis.

No ielas nāca troksnis un pārtikas smaržas.

Doroteja apgūlās divstāvu nārā, kas bija pārklāts ar kaut kādām mīkstām lupatām.

Viņai ļoti gribējās gulēt. Turklāt no šejienes būtu grūti aizbēgt.

Gaiss tik tikko iekļuva caur eļļainā papīra aizklāto logu.

Doroteja apgūlās uz nārām un aizsnaudās.

* * *

Viņa pamodās kā no sitiena.

Aiz durvīm varēja dzirdēt apslāpētas balsis.

Noklaķšķēja izbīdnis, durvis atvērās. Pie durvīm stāvēja abi miesassargi. Viens no viņiem turēja rokā laternu. Viņš iespīdināja telpā gaismu, it kā pārbaudot, vai Doroteja nav aizbēgusi. Doroteja uzreiz aizvēra acis - viņa guļ.

Acīmredzot miesassargs nodeva maiņu. Viņš iegāja istabā, kaut ko uzlika uz paklāja.

Doroteja turpināja gulēt aizvērtām acīm.

Durvis aizvērās.

Ķīniešu vecis viņu sargā. Cik pretīgi - nokļūt no vienas gūsta citā! Ja viņš vēlas ar viņu spekulēt, tad Dorotejai tas, visticamāk, beigsies slikti.

Aiz loga valdīja klusums. Loga četrstūrī zilgmoja agra rītausma.

Doroteja vairs nemaz negribēja gulēt.

Viņa saprata, kas jādara - viņai bija jābēg.

Viņa paskatījās, ko miesassargs bija atstājis uz paklāja. Izrādījās - birmiešu svārkus, blūzi un sandales. Nu ko, jāpateicas vecim Lju, viņš vismaz nevēlas, lai viņa laupījums izskatās kā nožēlojama verdzene.

Tiesa, kad Doroteja pacēla no grīdas svārkus, atklāja, ka tie ir tikai kopā sašūts auduma rullis, kuru ērti uzvilkt nīlzirgam, taču nav zināms, kā - sievietei.

Tāpēc Doroteja atstāja svārkus istabā, bet izmantoja blūzi un sandales, kuras starp lielo un otro pirkstu bija piestiprinātas ar divām ādas sloksnēm. Uzmanīgi, cenšoties nečīkstināt, Doroteja atvēra ar papīru pārklāto logu. Paskatījās ārā. Logs pavērās uz slīpu flīžu nojumi virs pirmā stāva.