Ļaunuma spogulis

Apsēsta ar vēlmi atšķetināt būrī esošā radījuma noslēpumu, Regīna uzkāpa pa trapu uz komandtiltiņa, kur atradās stūre. Netālu no stūrmaņa stāvēja Ar-Rahmana kungs, turēdams pie acīm tālskata cauruli, pavērsis to pienākošā krasta virzienā. Starp viņu un stūri stāvēja birmiešu locis, kura apģērbs sastāvēja tikai no auduma gabala, kas bija aptīts ap gurniem, un koniskas pītās cepures. Protams, Regīna nezināja, ka redz loci, un nesaprata vārdus, kurus viņš laiku pa laikam izmeta abiem stūrmaņiem, kuri grieza lielo stūri. Viņu vairāk interesēja tālskatis, kuru turēja rokā Ar-Rahmans.

Pēc apsveicināšanās Regīna jautāja:

- Cik drīz mēs būsim Rangūnā?

Kamars, stāvēdams blakus tēvam, pārtulkoja jautājumu un atbildēja:

- Tagad mēs ieejam deltā. Redziet, cik šeit zemi krasti?

Viņš norādīja uz sāniem, un Regīna redzēja, ka pa labi no kuģa parādās dzeltena māla krasts, kas gandrīz neatšķiras no šķidrajiem dubļiem, kas pamazām kļuva par ūdeni.

- Un cik ilgi mums jābrauc?

- Vismaz divas stundas.

- Un kas ir tur tas? - jautāja Regīna, norādot uz tālo būri.

- Kur? Būrī? Vai tad jūs neatpazināt savu kalponi, kuru mums pārdevāt? - nāca atbilde.

- Ko? Vai tā ir Doroteja? Jums prāta nav! Nekavējoties izbeidziet! - Šajā dusmīgajā izsaucienā izskanēja viss Regīnas garīgais apjukums, kura, protams, nebūdama pavisam nežēlīgs briesmonis, nožēloja, ka apstākļi spieduši izturēties pret tik nepieciešamo un ne jau nu slikto lietu tik nežēlīgi, it kā sadauzot druskās visērtāko krūzīti. Tiesa, mierinot viņa centās sevi piespiest atcerēties, cik nepaklausīga, nesakopta un negodīga bijusi viņas kalpone, kura uzdrošinājās Regīnas dzīvē grūtajā brīdī uzvilkt viņas iecienīto kleitu. Bet šādas iekšējās atklāsmes, nepieņemot formu, izgaisa un neradīja gandarījumu.

- Jūs mūs piekrāpāt, - ar-Rahmans, neslēpjot izsmieklu savās melnajās, taukaini spīdošajās acīs, caur tulkotāju paziņoja - pārdevāt mums nenormālu noziedznieci, kura gandrīz nogalināja manu dēlu Kamaru. Jebkuru citu negantnieci, mēs jau sen būtu noslīcinājuši, bet tikai aiz cieņas pret jums, mēs nolēmām viņai saglabāt dzīvību.

- Nu tad būtu atstājuši viņu dzīvu kuģa tilpnē! - Regīna uzkliedza.

Doroteja sadzirdēja šo viņas kliedzienu, pat izteiktos vārdus, jo uz klāja, kur desmitiem cilvēku sasprindzināja ausis, mēģinot sadzirdēt, kas notiek pie stūres, bija iestājies pilnīgs klusums.

- Mēs neesam raduši ieslodzīt cilvēkus kravas telpās, - baggalas īpašnieks atcirta. - Mēs dodam iespēju sodītajiem paelpot gaisu. O nē, mēs neesam nežēlīgi cilvēki!

- Viņš mēģināja Doroteju izvarot? - jautāja Regīna, pilnībā aizmirstot, ka tieši izvarotājs bija tulks šajā sarunā.

Kamars paklausīgi iztulkoja jautājumu, bet pēc tam pievienoja kaut ko savu, un viņa frāze bija krietni gara, un, to izrunājot, balss pieauga skaļumā, un Kamars pabeidza ar kliedzienu, līdzīgu sievietes vaidam. Un tāpēc viņam neizdevās nekavējoties iztulkot nesatricināmā ar-Rahmana atbildi. Bet Regīna glupji grozīja savu putna knābi, skatoties no dēla uz tēvu, un uzreiz pat neaptvēra, ka viņai ir nevis viens, bet divi pretinieki.

- Jūs mums pārdevāt savu istabeni, savu verdzeni, ieguvāt par viņu to, ko vēlējāties. - Kamars ar žestu norādīja uz tuvojošos krastu. - Drīz jūs satiksiet savu mīļoto dzīvesbiedru. Savukārt es piedzīvoju rūgtu vilšanos, jo cilvēks, - roka norādīja uz būri, - sieviete, kuru vēlējos iepriecināt, izrādījās mežonīga kaķene, nepateicīga kuce, kuru es personīgi pārdošu Omānās publiskajā namā, lai viņa drīzāk nomirst no sliktas slimības, iepriecinot matrožus un krāvējus!

Kamara acis zibēja no taisnīgām dusmām, un misis Vitla pēkšņi nobijās. Viņas pirksti neviļus savilkās dūrēs un pacēlās pie krūtīm. Ar-Rahmans pamanīja lielā, pilnkrūtainā putna izbiedēto acu skatienu, žestu un sejas izteiksmi, bet Kamars, iztulkoja, bez viltus, pievienojot arī sarkasmu:

- Un nevajadzētu, cienījamā Regīnas kundze, pārspīlēt šīs epizodes nozīmi. Kas pagājis, tas pagājis. Lūdzu, ņemiet vērā, ka jūs pati vēl neesat laimīgi apvienojusies ar savu dzīvesbiedru. Cik ātri tas notiks, pilnībā atkarīgs tikai no mūsu labās gribas. Arī jūs vēl varat nonākt Omānas publiskajā namā. Lai gan, protams, jums jāsaprot, ka tas ir tikai joks.

- Joks ... - Regīna pusbalsī atkārtoja.

- Un tas viss paliks tikai joks, ja jūsu vīrs izpildīs savas saistības saskaņā ar parādzīmi un norunu. Tāpēc būris ar jūsu verdzeni, kuru jūs tik nepārdomāti pārdevāt man, pilnībā aizmirstot, ka angļi, atšķirībā no mums, mežonīgajiem un atpalikušajiem arābiem, neatzīst verdzību, karāsies pie baggalas grotmasta rājas. Bet, ja maksājums aizkavēsies, es varu aizvest jūsu kalponi nevis uz Omānu, bet uz Kalkutu, pie gubernatora.