Ļaunuma spogulis

Patiesībā Doroteja aicināja džinu atgriezties tāpēc, ka baidījās palikt bez viņa aizsardzības. Viņa bija sava laika cilvēks, protams, ticēja brīnumiem, raganām un velniem, pilnībā atzina džinu esamību, tikai ne mājās, Anglijā, bet Austrumos. Bija dzirdējusi par tiem pasakās ... Angļu džins bija kaut kāds absurds, un pat viņai nebija viegli tādam noticēt. Lai kas arī būtu šis burvis, labāk lai viņš ir blakus, jo šis pats Kamars var aizmirst savus apsolījumus, kas viņam izspiesti piedraudot.

Bet džins pazuda krūkā, Kamars kautrīgi piecēlās no paklāja un palika neizlēmīgi stāvošs, ar bailēm metot skatienus uz Doroteju.

Un tad pa durvīm iedrāzās cienījamais ar-Rahmans.

Fakts bija tāds, ka ar-Rahmans tikai radīja, šaurplecaina un vāja cilvēka iespaidu. Patiesībā pilnīgi iespējams, ka iepriekšējās dzīvēs šis cilvēks bija tīģeris vai pat žņaudzējčūska, tāpēc viņš zināja, kā tikt galā ar konkurentiem un ienaidniekiem. Smadzeņu vietā Rahmana galvā bija velnišķīga rēķināšanas mašīna, viņš varēja pārvērst zeltā visu, kam pieskārās viņa tumšās rokas. Un Rahmanam dzīvē bija tikai viena vājība - kuprainais dēls Kamars, kuram bija jāpārņem visa bagātība un kuru viņš sapņoja redzēt sev blakus pie stūres. Līdz šim Kamars bija attaisnojis visas tēva cerības. Viņš izcēlās ar neatlaidību un centību, viņš iemācījās neticīgo valodu, lai dotos uz Londonas pilsētu. "Nu," - domāja Rahmans, - "mēs viņu Anglijā padarīsim par princi, jo mums ir zelts."

Kad pirms trim minūtēm izbijušies mameluki ielauzās kapteiņa kajītē un, drebēdami no šausmām, sāka runāt par to, ka Kamaram uzbrucis angļu džins, kurš esot izlīdis no krūkas, cienījamais Ar-Rahmans pats nenodrebēja, bet paķēris no galda divas pielādētas pistoles, metās ārā no kajītes, uzkliedzot mamelukiem:

- Gļēvulīgie nekrietneļi, kaut jūs ellē degtu!

Pēc minūtes viņš iedrāzās Kamara kajītē un atrada tur dīvainu un pilnīgi negaidītu ainu.

Viņa dēls stāvēja vienā kajītes stūrī, paspiedis pie krūtīm rokas, un uz dīvāna kajītes otrā stūrī sēdēja angļu verdzene, kuru tēvs bija uzdāvinājis Kamaram, kuras dēļ viņam tagad jābrauc uz šo nolādēto Rangūnu. No viņas kājām un rokām nokarājās auklas, ar kurām viņa nesen bijusi sasieta.

- Kas? Kas te notika? - baggalas īpašnieks smalkā balstiņā iekliedzās.

Salauztā balsī Kamars viņam paziņoja, norādot uz misiņa krūku, kā no tās izlīdis angļu džins un kā viņš piespiedis Kamaru atteikties no līgavas.

- No šīs? - jautāja ar-Rahmans, dodoties pie krūkas. - No šejienes viņš izlīda? Nu tad atkal lien ārā, un mēs ar tevi pamēģināsim pamēroties spēkiem!

Nevajag domāt, ka ar-Rahmans vienmēr bija tik drosmīgs. Gluži pretēji, tāpat kā jebkurš veiksmīgs tirgotājs, viņš bija veikls un īstenoja drosmīgus plānus, viņam piemita viltība, bet, protams, viņam nepatika kauties ar dūrēm.

... No krūzes neviens neizlīda.

Tad tēvs, satraukts no bailēm par savu mīļoto bērnu, iebāza vienas pistoles stobru krūzes kaklā un izšāva. No šāviena krūze nokrita uz grīdas un aizripoja, bet pistole atsita tā, ka Rahmans to izmeta no rokas.

- Nu, kur ir tavs džins, ragana? - kliedza Rahmans, kratot roku.

- Viņam darīšanas Anglijā, kungs, - Doroteja pieklājīgi atbildēja.

Jāpiemin, ka šī saruna notika viens pret vienu. Aiz bailēm un satraukuma abas puses lieliski saprata viena otru arī bez tulka, kurš joprojām drebēja stūrī.

- Tā lūk, - teica Rahmans, paķēra krūzi no grīdas un piegāja pie loga baggales pakaļgalā. - Peldi prom uz savu Angliju. Lai mēs tevi šeit vairs neredzētu!

Ar-Rahmans ar plašu žestu iemeta krūzi okeānā. Tikai putnu māte, vedinot prom no ligzdas briesmīgu plēsoņu, varēja būt tik drosmīga kā tirgotājs ar-Rahmans, kurš, jāsaka, ne mirkli nešaubījās, ka šajā krūzē slēpjas vai nesen bija slēpies ārzemju džins.

Mirgojot pirmajos rītausmas staros, krūze nogrima tumšajā jūrā.

Rahmans nolaida rokas un nogurušā balsī teica:

- Dari ar viņu, dēls, ko vēlies.

- Nē! - Iebļāvās Kamars. - Nē, tēvs! Es nekad viņai nepieskaršos! Viņa ir ragana! Džins pateica, ka manas rokas nokaltīs, ja es viņai pieskaršos. Viņa man ir pretīga.

- Jā, - Rahmans nopūtās, - tu neesi drosminieks, mans dēls. Bet tava darīšana. Tad mēs viņu pārdosim Omānas vergu tirgū. Šādas kaķenes tur ir ļoti augstu novērtētas. Tu dzirdi?

Sadūšojies viņš pienāca pie Dorotejas un pabāza viņai zem zoda pistoles stobru tā, lai viņa būtu spiesta pacelt galvu.

- Tu vēl nolādēsi stundu, kad uzdrīkstējies aizskart manu dēlu!

- Tēvs, atkāpies, viņa ir ragana! - kliedza Kamars.

- Nebaidies, es viņai nepieskāros ar rokām. - Viņš arī nevēlējās riskēt vairāk, nekā bija saprātīgi.

- Neviens nedrīkst viņai pieskarties, - Kamars atkārtoja.

Doroteja, ienīstot veco tirgotāju, kas viņai grūda sejā pistoles stobru, izmantoja brīdi un parāvās uz sāniem. Rahmans no pārsteiguma nospieda sprūdu, atskanēja skaļš šāviens, sienu caururba apaļa lode.

Doroteja atlēca no viņa. Viņa tiešām izskatījās kā īsta pantera.

- Nu, šauj! - Viņa kliedza.

- Kāpēc lai es šautu pats uz savu naudu, - iesmējās Rahmans, kurš ātri atjēdzās.