Ļaunuma spogulis

Viņš izsauca mamelukus, bet citus, drosmīgākus, tos, kuri atstāja viņa dēlu, gaidīja pātaga.

Mameluki apstājās pie Dorotejas, bet matroži stundas laikā izgatavoja bambusa niedru būri ar redeļu grīdu un griestiem. Būris bija kubveidīgs, tajā iegrūda Doroteju. Tas bija tik mazs, ka Doroteja tajā varēja tikai sēdēt, piespiedusi pie sevis ceļgalus. Tad būris tika piesiets tauvās un pacelts pie rājas.

Uzausa. Pār horizontu parādījās saule. Doroteja šūpojās būrī augstu virs to cilvēku galvām, kuri stāvēja uz klāja ar paceltām galvām.

-  Līdz Rangūnai lai pakarājas šādi, - sacīja Rahmans. - Ahmat, tu pametīsi viņai plāceni un aplaistīsi. Lai atjēdzas. Bet nepieskaries viņai. Viņa ir ragana.

Un lepni atstāja klāju, paliekot savu pavalstnieku acīs kā džinu uzvarētājs.

Viņam pakaļ aizsteidzās dēls, kurš vairs nevēlējās skatīties uz savu mīļāko.

Pārējā komanda izgāja pablenzt uz angļu raganu, kura šūpojās būrī, augstu virs viņu galvām. Visi jau zināja, ka viņa ir ragana un viņu aizsargā angļu džins, kuru saimnieks ir pieveicis. Nošāvis ar pistoli un iemestis jūrā. Goda vārds, daudzi taču paši redzēja!

Viņi smējās par Doroteju, ķircināja viņu, bet no attāluma. Bet dīvainākais bija tas, ka Doroteja, saritinājās kamolītī un mierīgi aizmiga.

Kad saule pacēlās augstu, misis Vitla iznāca no savas kajītes.

Viņa aizgāja pie borta un sāka lūkoties uz priekšu, cerot ieraudzīt sauszemi. Doroteja vēl gulēja un viņu neredzēja. Bet, nejauši pacēlusi acis, Regīna uzreiz nesaprata, ko redz, jo Dorotejas kleita bija pārgriezta uz pusēm, mati izspūruši un no attāluma viņa izskatījās pēc pērtiķa.

Regīna aizgāja uz pakaļgalu, kur, stāvot pie stūres, sarunājās Rahmana kungs un viņa dēls.

- Kas tur karājas? - Viņa jautāja. - būrī. Es to agrāk neesmu redzējusi.

Rahmans, kad Kamars viņam iztulkoja šo jautājumu, bez samulsuma atbildēja:

- Savvaļas pērtiķis. Nesen nopirku. Esiet uzmanīga, viņa kož.

Kamars paklausīgi iztulkoja tēva vārdus, bet tā paskatījās uz Regīnu, ka viņa pēkšņi uzminēja, kas ieslodzīts būrī. Viņa atvēra muti, lai pieprasītu atskaiti, lai izrādītu sašutumu... bet neko nepateica. Tāpēc, ka Rahmana kungs pielika pirkstu pie lūpām ar starptautiski saprotamu žestu. Un šokētā Regīna devās uz savu kajīti. Viņa jutās nobijusies, ja nu kāds Rangūnā uzzinās, ko viņa izdarījusi ar savu kalponi... Kamars stundu vēlāk ejot uz savu kajīti, no durvīm pateica:

- Vitla kundzei nav jāuztraucas. Necienīgo raganu neviens neieraudzīs. Viņa tur karāsies līdz Rangūnai, un, ja paliks dzīva, tiks paslēpta kravas telpā līdz Omānai. Guliet mierīgi, misis Vitla. Mans tēvs nevienam neko nestāstīs...

Regīna pret savu gribu izspieda no sevis:

- Paldies. Bet es ceru, ka mūsu līgums joprojām ir spēkā?

Kamars pasmīnēja. Viņam šķita amizanti, ka šī lēdija pateicās par nodomu slikti izturēties pret viņas cilts biedreni. Un pirms aiziešanas ar visu sev piemītošo pieklājību pajautāja:

- Vai jūsu valstī ir džinni?

- Kādas blēņas! - Regīna iesaucās. Bet ar šo noliegumu Kamaru nepārliecināja ...

***

Komisārs Milodars, atgriezies no īsās vizītes 1799. gadā, teica profesoram Grodno:

- Ceru, ka viņi tagad izturēsies pret viņu kā pret kroņprincesi. Jums vajadzēja redzēt, kā viņi krita pie manas hologrammas kājām.

7. nodaļa. LIGONAS PRINCESE MA DORO

Godājamā Ar-Rahmana baggala svētdienas pēcpusdienā iegāja Rangūnas upes grīvā. Baggalas kapteinis vēlējās noenkuroties pirms tumsas iestāšanās, jo pie savas ietekas Rangūnas upe - daļa no lielās Irravadas upes deltas - bija ne tikai pakļauta bēgumam, bet arī plūda pa tik līdzenu reljefu un nesa sev līdzi tik daudz dūņu ka tās kuģu ceļš pastāvīgi mainījās. Lai gan baggala šeit bija piestājusi arī agrāk, pie Siriamas bija jāsagaida Birmas locis - tur dežurēja vietējo loču laivas, lai vadītu tirdzniecības kuģus pa nodevīgo farvateru. (Irravada - upe Mjanmā. Tā ir lielākā Mjanmas upe un vissvarīgākais ūdensceļš tirdzniecībai, ar baseina platību aptuveni 410 000 km². Irravada ņem sākumu Kačinas nacionālajā reģionā no Mali un Nmai upju satekas, kas plūst paralēli viena otrai no Himalaju dienvidaustrumu nogāzēm. tulk.) 

Doroteja visus šos notikumus vēroja no liela augstuma. Viņai šausmīgi slāpa - sākās trešā gūsta diena bambusa būrī, kas bija piekārts augstu pie rājas. Doroteja nekliedza, nesūdzējās un nelūdza žēlastību. Viņa cieta. Viņa cerēja, ka viņu nenogalinās, un, kad uzskatīs, ka sodījuši pietiekami, nolaidīs lejā. Bet, acīmredzot, jaunais tirgotājs bija pamatīgi apvainojies un patiešām uzskatīja viņu par raganu.

Dorotejai bija laiks to visu apdomāt, arī to, kas gan tas par vīrieti baltajā turbānā slēpjas krūkā, un kuru pēc tam ar-Rahmans izmeta aiz borta. Un vai taisnība, ka vecais tirgotājs nogalināja šo džinu ar pistoli? Droši vien nogalināja - pamēģini palikt dzīvs vara krūkas iekšpusē. Tur taču sadedzinās ar šaujampulveri vien! Tomēr džins gribēja viņai palīdzēt, un viņa seja šķita pazīstama. Vai viņi būtu satikušies Londonā?