Ļaunuma spogulis

Ūdeni viņai deva tikai divas reizes dienā - jūrnieks ar krūku uzkāpa uz rājas, izlejot ūdeni virsū Dorotejai, ņirgājās, bet pēc tam parādīja ar zīmi, ka viņa var atmest galvu un atvērt muti. Doroteja paklausīja, un jūrnieks lēja viņai mutē tik daudz ūdens, cik uzskatīja par vajadzīgu.

Tad caur bambusa spieķiem iespieda plāceni. Tā notika divas reizes dienā.

Rāja lēnām griezās atkarībā no vēja virziena, un, kad Doroteja karājās virs jūras, viņa varēja atviegloties - pretējā gadījumā viņai nācās paciesties. Kad nonāca tuvu zemei, parādījās daudz kaiju, kuras barā metās aiz kuģa, paķerot ūdenī iekritušās ēdienu paliekas un likās, ka aiz baggalas lido bļaurīgs mākonis.

Gaidot zemi, visi, kas varēja, iznāca uz klāja. Skatoties no augšas, Doroteja atklāja, ka kuģa iekšiene slēpusi simtiem cilvēku - iespējams, ne tikai matrožus un artilēristus. Doroteja saprata, ka baggala ved arī pasažierus uz musulmaņu svētvietām, varbūt pat svētceļniekus. Lai gan, godīgi sakot, Doroteja nebija pārliecināta, kurās austrumu valstīs cilvēki varētu atzīst šādu mežonīgu reliģiju.

 Cilvēki uz klāja šad tad pacēla ziņkārīgās galvas, lai paskatītos uz mežonīgo pagānieti, kura bija jātur pie rājas, jo, dēmonu apsēsta, bija metusies uz saimnieka dēlu Kamaru. Ļoti drausmīgs, traks briesmonis ... nedod Dievs, ja tāds izlauzīsies no būra! Starp šiem cilvēkiem viņa neredzēja savus ceļabiedrus - angļu jūrniekus. Un saprata, ka Rahmans viņus ieslēdzis kravas nodalījumā - kāpēc viņam un misis Vitlai vajadzētu papildu lieciniekus? Ja vien viņus jau nenogalināja. Tomēr Doroteja rēķinājās ar arābu tirgotāju alkatību, kuriem izdevīgāk cilvēku pārdot nekā nogalināt.

Šajā Dorotejas slēdzienu un jūtu aprakstā slēpās neprecizitāte. Tā vienkārši mierīgi sēdēt, meditēt, un racionāli visu apdomāt būrī, kas šūpojas pāri jūrai un klājam (šķiet, ka tūlīt nokritīs un izšķīdīs ar visu saturu), kurā vienmēr ir nelabi, jo jebkuram cilvēkam kļūs nelabi, ja tiks šūpots kā bumba aiz auklas, tas nebija iespējams.

Bet tomēr cilvēks pierod pie gandrīz visa, un Doroteja kaut kā domāja. Un strādāja.

Bet strādāja viņa pie tā, ka, aplaužot nagus, šķiedru pēc šķiedras, atšķetināja džutas auklu vijumus, kas saturēja kopā bambusa nūjas, lai, ja vien tas būs iespējams, varētu tos atgrūst malā un izkļūt no būra. Galu galā viņa taču būs jānolaiž uz klāja - maz ticams, ka viņa šeit ilgi karāsies visas Birmas pilsētas acu priekšā.

Bet viņa kļūdījās, jo ar-Rahmans plānoja izmantot sprostā esošo mežonīgo radījumu kā veidu, kā piespiest misis Vitlu izpildīt norunu. Tomēr viņš nesteidzās parādīt visus trumpjus, saprotot, ka apstākļi bija viņa plānam labvēlīgi.

Kad parādījās krasts - zema, kā ar svina zīmuli novilkta līnija starp dzelteno, pie deltas dubļaino jūru un pelēkajām no plānā mākoņu slāņa un vienlaikus karstajām debesīm - misis Vitla izgāja uz klāja un pienāca pie borta ar atvieglojumu aplūkojot savu ceļojuma mērķi... Protams, viņa bija satraukta, un, lai gan saskaņā ar visiem jūras likumiem neviens viņu nevarēja apsteigt ceļā līdz Rangūnai, viņu neatstāja bailes no nelabvēlīga brīnuma.

Stāvot pie borta un domās atkārtojot pirmos vārdus, ko izrunās tikšanās laikā ar savu vīru, Regīna pamanīja, kā arābu matroži, atkāpušies no viņas cieņpilnā attālumā, laiku pa laikam pamet acis uz augšu un pēc tam uzmet skatienus angļu lēdijai. Sekojot šo skatienu virzienam, Regīna konstatēja, ka gandrīz virs viņas galvas, lielā augstumā, virs masta augšdaļas, kur slīpās buras vāls pacēlās vai līdz pašiem mākoņiem, bija piekārts būris.

Tā kā sākumā Regīna ieraudzīja tikai būra dibenu, viņa nesaprata, kas tas ir. Bet apkārt bija dzirdama sačukstēšanās un ķiķināšana, kaut kur aiz muguras kaut ko nokliedza, un daudzi iesmējās. Tad misis Vitla saprata, ka tas, kas tur debesīs karājas, ir saistīts ar viņu.

Viņa devās pa klāju līdz pakaļgalam, līdz ieejai savas kajītē, lai piekārto priekšmetu aplūkotu leņķī, un beidzot ieraudzīja, ka tas ir būris, un būrī sēž cilvēks. Tas, ka šis cilvēks varētu būt Doroteja, viņai neienāca ne prātā. Bet viņa nespēja apvaldīt apjukumu un tumšas aizdomas. Atkal un atkal viņa pacēla galvu un visbeidzot, nejauši, pat sastapa būrī ieslēgtā radījuma skatienu. Šādā attālumā, protams, radījuma acis saskatīt nevarēja, bet mēs taču sajūtam cita skatienu! Bez redzes mums tam ir arī citas maņas.

Regīna ne tikai nojauta, ka būrī esošais radījums, tik neatpazīstams, ka pat nav skaidrs, vai tas ir dzīvnieks vai cilvēks, skatās uz viņu, bet arī to ka skatienā jūtams naidīgums.