Ļaunuma spogulis

- Esmu pārsteigts, - teica leitnants, paceļot pie acs tālskata cauruli un ielūkojoties tumšajā priekšmetā, kas bija piestiprināts pie baggalas grotmasta rājas, - šķiet, ka tas ir būris, un tajā ir kaut kāds dzīvnieks. Es domāju, ka viņi kaut kur noķēruši lielu savvaļas pērtiķi, kuru bīstami turēt uz klāja un nāvējoši - kravas telpā. Tāpēc pakāra to pie masta.

Ieinteresējušies par skatu, angļi sāka viens otram nodot tālskati, un grāmatvedis Bruklins pat teica, ka pērtiķī saskatījis jaunu orangutānu, kādi dzīvo Nīderlandes Indijā un ir tikpat rudi kā leitnants Stjuarts.

Pēc smiekliem briti devās uz verandu, kur viņus gaidīja atspirdzinājumi un agras vakariņas. Šeit, pie ekvatora, visa gada laikā tumsa iestājās vienā laikā, un tāpēc, lai nevakariņotu sveču gaismā, vai pie lampām, piesaistot kukaiņu barus, faktorijas vecākie darbinieki mēģināja paēst, līdz izdeg saulriets.

* * *

Baggala izmeta enkuru noliktavu priekšā, nedaudz sānis no faktorijas.

Diena bija beigusies. Saule jau grima pie zemes, un ēnas bija ļoti garas. Sašutusi par ar-Rahmana un viņa dēla nekaunīgo viltu, misis Vitla pieprasīja viņu nekavējoties nogādāt krastā. Ar-Rahmans pret to neiebilda. Tad misis Vitla pieprasīja, lai tirgotājs nekavējoties noņem no masta un paslēpj kravas nodalījumā Doroteju. Bet šeit ar-Rahmans emocionālā dēla tulkojumā atbildēja, ka pat nedomās noņemt Doroteju no masta, kamēr nebūs ticies ar misteru Vitlu un saņēmis norunāto atlīdzību. Doroteja mastā ir viņa garants, jo viņš nevar uzticēties neticīgai anglietei, vēl jo vairāk tik zemiskai, ka tā spējīga pārdot verdzībā savus tautiešus un pat savu istabeni.

- Kāpēc iepriekš neteicāt, ka esat verdzības pretinieks? - Regīna bija no sirds pārsteigta un aizvainota par šādu pavērsienu tirgotāja uzskatos. - Jūs taču pats pieprasījāt man lai es pārdodu... savus cilvēkus.

- Un kāpēc gan ne? - atcirta Kamara tulkojošās lūpas. - Mēs gribējām jūs pārbaudīt. Un ieraudzījām tikai zemiskuma bezdibeni. Tātad, vai mēs varējām turpināt jums uzticēties?

- Varējāt! - Regīna no sirds iesaucās.

Bet tirgotājs ar-Rahmans noraidoši pakratīja galvu, saliekot rokas uz izvirzītā vēdera.

- Bet tas ir necilvēcīgi un nežēlīgi - turēt dzīvu cilvēku mastā, - Regīna pievērsās pēdējam argumentam - žēlsirdībai.

- Tagad daudz kas ir atkarīgs tikai no jums, misis Vitla. Jo ātrāk jūsu vīrs atnesīs naudu, jo ātrāk beigsies jūsu verdzenes mokas.

- Viņa nav verdzene!

- Arī mēs sākumā tā domājām...

Pat Regīna ar savām vistas smadzenēm saprata, ka saruna draud iet pa apli, un sāka ātri savākt bagāžu, kas bija kļuvusi vieglāka uz rotu kastes rēķina. Kamēr viņa gatavojās, arābi nolaida no baggalas laivu un šķita aizmirsuši par misis Vitlu. Neviens nepienāca no viņas atvadīties, neviens nepievērsa uzmanību viņas aiziešanai. Tirgotājs un viņa dēls bija aizņemti, jo līdzās baggalai bija piestājusi liela laiva ar apzeltītu priekšgalu, kurš attēloja putna galvu, un uz klāja uzceltu koka virsbūvi. No šīs laivas izkāpa resns birmietis zaigojošos zīda svārkos un baltā jakā ar zelta pogu bumbiņām. Regīna nojauta, ka tā ir kāda ostas amatpersona. Bet patiesībā tas bija Rangūnas muitas vadītājs, kurš ieradās pārbaudīt kravu, lai iekasētu naudu  faktorijai un kukuli pats par sev, nenozīmīgajam.

Regīnai iedalītā laiva bija maza un tecēja. Abi airētāji tik tikko kustināja airus, un Regīna vēlējās, lai viens no viņiem izsmeļ ieplūstošo ūdeni, bet, kad viņa pacēlusi kājas norādīja uz koka liekšķeri, kas jau peldēja ienākošajā ūdenī, viens no airētājiem noliecās, pievilka liekšķeri un pameta to tā, ka tā iekrita Regīnai klēpī. Šis mājiens bija acīmredzams, un Regīna vēlējās šiem pērtiķiem paskaidrot, ko viņa izdarīs ar liekšķeri, pirms to izmetīs pāri bortam, taču tad nez kāpēc pārdomāja un sāka izsmelt ūdeni. Viņas izmisīgā darba rezultātā laivai nebija lemts nogrimt, pirms tā sasniedza krastu.

Laiva iegrūda degunu māla stāvajā krastā netālu no angļu faktorijas. Airētāji Regīnu neizcēla un pat nekādā veidā viņai nepalīdzēja. Regīnai nācās četrrāpus līst stāvajā, mālainajā kraujā, stumjot sev pa priekšu savu lādi, un, izkāpusi uz līdzenas vietas, viņa visa bija nosmērējusies ar sarkaniem dubļiem. Viņa paņēma bagāžu un no augšas labā angļu valodā, smīnošajiem matrožiem paskaidroja, ko viņa izdarīs ar viņiem, kad viņas rokas sasniegs šos neliešus. Un bija tik dusmīga, ka nabaga matroži pēkšņi nosprieda, ka šī baltā vista tūlīt viņus noknābās. Viņi ar airiem atstūmās no krasta un ātri aizpeldēja atpakaļ pie baggalas.

Pakratot pakaļ dūri, nelaimīgā misis Vitla vilkās uz faktorijas žogu, kas bija uzcelts no resniem tīkkoka baļķiem, ar septiņu pēdu augstumā noasinātiem galiem - lai izlauztos cauri šādam žogam, būtu vajadzīgi kaujas ziloņi.

Diemžēl vārti jau bija noslēgti, lai gan vēl bija pietiekoši gaišs, pat saule vēl nebija norietējusi.

Regīna apstājās vārtu priekšā.

Tad viņa atskatījās. Baggala, nolaidusi buras, šķita neliela, toties bija skaidri redzams būris pie rājas, un Regīna domāja, ka tā iekšienē atpazīst Doroteju.