Ļaunuma spogulis

Regīnai nezinot, Doroteja no savas augstās pozīcijas ne tikai pazina Regīnu, bet arī viņu nepārtraukti vēroja no brīža, kad laiva aizīrās prom no baggalas. Lai arī Regīna attālinājās, sarūkot, Doroteja viņu redzēja kā uz delnas un, pat par spīti slāpēm un izsalkumam, kas rūca vēderā, nespēja nepasmieties, vērojot, kā viņas bijusī kundze izsmeļ ūdeni, kāpj māla kraujā un klīst uz aizslēgto faktorijas vārtu pusi.

Lūk viņa ilgi stāv vārtu priekšā un, nolikusi lādi putekļos, mēģina sakārtot matus. Visbeidzot, izmisumā paceļ dūri, lai sistu pa vārtiem, bet sastingst.

Tad pagriežas un ilgi skatās uz baggalu, aizsedzot acis no gaismas ar plaukstu. Viņa skatās uz Doroteju. "Cik žēl nevaru viņai pamāt," Doroteja nožēloja. - Viņa vēl vairāk nobītos.

Visbeidzot, Regīna pagriezās atpakaļ pie vārtiem un sāka ar dūri dauzīt pie tiem. Pēc kāda laika pie vārtiem atvērās lodziņš. Un vēl pēc minūtes vārti pavērās vaļā un ielaida Regīnu iekšā.

* * *

Vakarā baggalas īpašnieki lielā laivā devās ceļā uz krastu - droši vien apciemot savas ticības biedrus. Pie kuģa bortiem bija piesūkušās plakandibena laiviņas, kas no krasta atveda svaigus augļus un gaļu - strauja tirdzniecība turpinājās līdz pilnīgai tumsai. Doroteja domāja, ka viņa neizdzīvos, lai beidzot sagaidītu svētīgo tumsu. Viņa pat mēģināja košļāt bambusa mietus, cerot, ka tajos palicis kaut nedaudz mitruma. Bet velti. Viņa skaitīja līdz tūkstotim, līdz desmit tūkstošiem, tad atkal līdz desmit... bet tumsa nenāca.

Zilajās debesīs iedegās zvaigznes, un, tās atdarinot, gar upi, krastos un uz piestātnēs pietauvotajām laivām iedegās gaismas ķēdes. No tālienes atskanēja dīvaina, saraustīta, bet kaut kā pazīstama mūzika, dažreiz garām aizbrauca laivas, un varēja dzirdēt, kā ūdenī grimst airi, un ūdens līst no to lāpstām, birmieši melodiski sakliedzas - viņiem bija melodiska valoda, it kā viņi nerunātu par darīšanām, bet dziedātu par mīlestību. Bet debesis rietumos, kur saule norietēja, palika daudzkrāsainas, gaišas, un no tām upi joprojām apgaismoja dienas paliekas.

Par laimi Dorotejai, no ilgās gaidīšanas un slāpēm viņa aizmirsās, un, atverot acis, zvaigznes bija kļuvušas daudz spožākas, debesis melnākas, lukturu krastā bija daudz vairāk un lejā, uz baggalas klāja arī mirkšķināja laternu gaismas.

Protams, varēja sagaidīt nakti, kad visi aizmigs, bet Doroteja saprata, ka viņai jāriskē: vēl nedaudz un viņa nomirs no slāpēm, vai arī  kļūs tik vāja, ka viņai nebūs spēka aizpeldēt uz krastu.

Doroteja uzmanīgi izvilka iepriekš atbrīvotās bambusa nūjas no apakšējām ligzdām - lai tiktu cauri, pietika ar trim nūjām. Viens no šīem mietiem gandrīz izkrita no rokas un nokrita uz klāja ...

Doroteja uzmanīgi atbīdīja režģi un palūkojās ārā.

Ak Dievs! Izrādās, kamēr viņa snauda, ​​rāja bija mainījusi savu pozīciju, un tagad būris karājās tieši virs klāja, tas ir, nebija iespējams nolēkt lejā, bet viņa cerēja, izlīdusi no būra, ienirt - tad viņu būtu grūti pamanīt upē un notvert.

Uz klāja, tuvāk pakaļgalam, sarunājās trīs matroži. Tagad būs jāgaida, kamēr viņi aizies. Tomēr uzdevums nokāpt uz klāja bija gandrīz neiespējams - bija jāizrāpjas caur sprosta spraugu, jāuzkāpj uz tā jumta, no turienes pa virvi jāuzrāpjas uz rājas un tikai tad varēja noslīdēt lejā no rājas līdz mastam...  Uzdevums bija gandrīz neizpildāms meitenei, lai arī, spēcīgai un izveicīgai.

Iestājoties naktij, Doroteju arvien vairāk pārņēma izmisums. Doroteja jau bija sapratusi, ka līdz mastam neaizkļūs.

Bet palikt uz vietas arī bija nepanesami. Rīt misters Vitls samaksās parādzīmi, un tad Doroteja tiks iemesta kravas nodalījumā ... Un tur, ja vien viņa paliks dzīva, viņu sagaida briesmīga nāve Omānā!

Tā domājot, Doroteja aizrāpoja līdz būra malai un tagad tupēja, turēdamās pie uz sāniem aizbīdītajām būra restēm.

Un izmisumā par to, ka viņas dzīve ir sagrauta, Doroteja vērsās pie Dieva ar dedzīgu lūgšanu, cerot uz viņa aizsardzību, palīdzību un atbalstu.

Un tieši tajā brīdī, kad bezspēcības asaras aizmigloja nelaimīgās meitenes acis, viņas lūgšana nesa augļus: baggala spēcīgi sašūpojās, masts ar būri tik pēkšņi noliecās, ka Doroteja atlaidusi restes, aizlidoja ar galvu uz leju... Noskanēja skaļš plunkšķis, kas tomēr nepiesaistīja baggalas uzmanību, jo ​​uz klāja neviena nebija, bet līdz sardzes stūrei bija pārāk tālu.

Ja Doroteja labāk zinātu šo vietu dabas parādības, viņa nebūtu tik pārsteigta par savu brīnumaino izglābšanos. Galu galā divas reizes dienā Mēness pievilkšanas ietekmē, kā jau labu laiku bija izpētījis lielais Ņūtons, okeāna ūdeņi paceļas un krīt uz sauszemes, lai pēc tam atkāptos un atklātu plašas sekla ūdens joslas. Irravadas delta atradās vienā līmenī ar okeānu, un šī lielā Birmas upe (Pegu tulk) tās lejtecē divas reizes dienā maina virzienu un, okeāna ūdens masu spiediena ietekmē, sāk plūst atpakaļ. Dažreiz šī transformācija notika tik strauji un spēcīgi, ka plūstošs augsts vilnis no Bengālijas līča nonāk upju satekā un aiz Rangūnas steidzas augšup līdz pat Pegu pilsētai, sašūpojot vai pat noraujot no enkura upju kuģus.