Ļaunuma spogulis

Regīna vairs nesaprata, ko saka ar-Rahmans un kādi draudi nāk no kupraiņa. Tā kā ar-Rahmans turpināja smaidīt, bet kuprainis runāja ar lielām dusmām un naidu, bija bāls un pat šūpojās, it kā gatavotos noģībt. Viņa zilās lūpas sakļāvās pavedienā, acis pazuda zem plakstiņiem, balss skanēja aizsmakuši draudīgi. Bet vispār nu nebija tik svarīgi, kā vārdus viņa dzird - šī ģimene bija uz vienu roku. Šitie no Džuliana naudu izsitīs. Tādi savu nepalaidīs... Ja nebūtu bijis šis sasodītais Surkufs! Nu pagaidiet, viņa panāks, ka arī viņš tiek ielikts tādā pašā būrī! Ah, kāds ar to sakars Surkufam!

Pazemota un aizvainota misis Vitla, neatvadījusies, aizskrēja, nekaunīgo matrožu skatienu pavadīta, un devās pa trapu lejā uz savu kajīti. Ienira tajā un aizcirta durvis. Viņu pavadīja ķiķināšana un pat arābu valodā nokliegti apvainojumi. Ar-Rahmans nevienu neapsauca, bet pagriezies pret loci un sāka viņam uzdot jautājumus par to, kādi kuģi atrodas Rangūnā, kurš tagad ir mioza - tas ir, karaļa gubernatora - amatā, vai arābu tirdzniecības nami ostā plaukst, kā šeit uzvedas angļi. Tā bija ierasta saruna, kuru vada ikviens kuģa īpašnieks, ienākot svešā ostā. Locis atbildēja labprāt, jo zināja, ka atlīdzības lielums ir atkarīgs arī no viņa atbildēm.

Arābi vairs nerunāja par Doroteju un Regīnu, it kā uzskatītu par necienīgām tērēt viņām laiku.

* * *

Pagāja vēl trīs stundas, līdz Rangūnas upes, pa kuru tagad peldēja baggala, krasti pacēlās tik augstu, ka uz tiem parādījās zāle un pēc tam arī krūmi. Tad viņi pabrauca gar piekrastes cietoksni - nomīdītas putekļainas parādes laukuma kvadrātu ar vairākām būdām uz augstiem pāļiem, ko ieskāva zemes valnis un mietu žogs. Žoga spraugās bija lielgabali. Karavīri drūzmējās ap tiem, lūkojoties tālumā, lai labāk aplūkotu ienākošo kuģi. Bet, tā kā kuģis bija, lai arī liels, bet mierīgs arābu baggala, artilēristi nomierinājās, un viens no viņiem pat pamāja viesiem ar roku.

Doroteja pirmā ieraudzīja Rangūnu. Saule joprojām bija karsta, un viņa bija šausmīgi izslāpusi, bet steigā, gatavojot kuģi iebraukšanasi ostā, viņu bija aizmirsuši. Slāpes netraucēja Dorotejai nolūkoties uz priekšu, un viņa redzēja, kā baggala atrodas divu upju satekā. Lielākas upes labajā krastā bija pils, kuru ieskāva palmas, no turienes pacēlās kādas celtnes milzīgais zelta konuss. Pa kreisi - un kuģis nogriezās šajā virzienā - varēja redzēt citu pilsētu, lielāku nekā pirmo. Tā stiepās tik tālu, cik vien acs varēja redzēt gar kreiso tālo krastu, un, pakāpeniski paceļoties, mājas pazuda apstādījumos. It kā nebūtu sasniedzis upi, lēzens kalns aizklāja tālāko ainu. Varbūt tas nebūtu bijis tik pamanāms, ja nebūtu gigantiskas struktūras, kas to vainagoja - zelta konuss ar nelielu lietussargam līdzīgu veidojumu augšdaļā, iespējams, ne mazāk augsts par pašu Londonas Taueru.

Jo tuvāk baggala nonāca pilsētai, kas acīmredzami bija Rangūna, tā pati pilsēta, no kuras Dorotejas māte savulaik bija aizkuģojusi uz Angliju, jo dzīvāka kļuva upe. No visām pusēm brauca laivas un baržas ar augsti izliektiem bortiem un pakaļgalu. Lielie kuģi noenkurojās upes vidū, savukārt vietās pie garajām koka piestātnēm, aiz kurām, tāpat kā katrā lielā ostā, gulēja zemas noliktavu ēkas, aizņēma baržas un upju laivas ar nelielu iegrimi. Nedaudz tālāk pie upes, pie augsta guļbaļķu žoga Doroteja varēja saskatīt vairākus cilvēkus eiropiešu drēbēs - par laimi, gaiss bija skaidrs, un Doroteja ar savu lielisko redzi spēja tos atšķirt pat pusjūdzes attālumā. Mazie cilvēciņi pie žoga skatījās uz baggalu.

Protams, no sava būra Doroteja nevarēja saskatīt, kas tie ir par cilvēkiem. Un pat ja to būtu saskatījusi, vienalga nepazītu, bet šīs cilvēku grupas centrā bija Džulians Vitls, nepacietīgais Regīnas vīrs, kurš jau vairākas dienas izgāja krastā, lai satiktu kuģus no Bengālijas līča, gaidot "Gloriju" un "Drednautu". Ar kuru ierašanos viņš saistīja ne tikai ģimenes atkalapvienošanos, bet arī sava sapņa īstenošanu - jaunas kolonijas pievienošanu Ostindijas kompānijai un sev.

Šoreiz misters Džulians Vitls redzēja, ka ostā ienāca liels arābu džau, visticamāk, no Omānas, kas viņu pilnīgi neinteresēja. Nolaidis tālskati, misters Vitls grasījās atgriezties faktorijas sienu aizsardzībā un verandas ēnā, kas apņēma tās galveno ēku, kad viņa vietnieks leitnants Stjuarts, kurš piederēja slavenam, daudzskaitlīgam Skotijas klanam, palūdza:

- Ser, vai jūs atļautu man izmantot jūsu tālskati, es savējo diemžēl atstāju faktorijā.

- Kas jūs ieinteresēja, mans draugs? - Faktors apjautājās.

Atšķirībā no plecīgā, zaļacainā leitnanta, kurš no galvas līdz kājām bija pārklāts ar rudiem matiem, Džulians bija apaļīgs, sakumpis, mīksts un nosvīdis. Viņš caur sevi izlaida ap desmit pintes šķidruma dienā, lai kaut kā kompensētu tajā radušos zaudējumus, tomēr viņu nemitīgi mocīja slāpes.